— Ar to visu? — Kristiāns viņu pārtrauca. — Nezinu, bet vecāki rīt brauks turp pārbaudīt māju. Tas tomēr liekas nedaudz dīvaini, Zini… Vētra, kuru neviens pat neprognozēja, un tieši ap Egļkalnes staciju.
— Domā, to sastrādājis tas jocīgais mednieks? — iejautājās Marts.
— Nezinu, bet viņš bija vairāk nekā dīvains. Labi, rīt parunāsim… Ā, paklau, es stāstīju savējiem, ka vakar biju pie tevis, tā ka, ja viņi ko jautā…
— Labi, labi. Es savukārt teicu, ka biju pie tevis. Nu tad līdz rītam!
— Čau! — teica Kristiāns un nolika klausuli.
— Ha! — teica smalka balstiņa, un no drēbju skapja izlīda Tīna.
— Ko, sasodīts, tu te dari? — saniknots ne pa jokam, šņāca Kristiāns. — Noklausies?
— Aha! — apmierināti teica Tīna, piešķiebtu galviņu glūnēdama uz nikno brāli.
— Tad aizmirsti, ko tikko dzirdēji, — turpināja šņākt Kristiāns.
— Nekā nebija! — atcirta Tīna.
Kristiāns, kas jau bija pagriezies uz promiešanu, apsviedās riņķī.
— Ko tas nozīmē? — viņš uzbrēca.
— Ja tu man nepastāstīsi, kas jums tas par noslēpumu, pateikšu mammai ar tēti, ka tu viņiem samelojies, — izspēra Tīna, drošības pēc pakāpdamās atpakaļ.
Kristiāns bezcerīgā niknumā lūkojās uz māsu, vēlēdamies, kaut viņa izčibētu.
— Ak tā? — viņš izspēra, nezinādams, ko citu teikt.
— Aha! — atkal teica Tīna, pakāpdamās vēl mazliet atpakaļ.
— Nu labi, tad nāc līdzi, — nošņāca Kristiāns, sagrābdams māsu aiz rokas un aizraudams sev līdzi. Ticis savā istabā, viņš ar blīkšķi aizcirta durvis.
— Nu tā! — Kristiāns bija pārskaities. — Ko tu gribi zināt?
— Kur tu vakar biji, — teica Tīna.
— Mūsu lauku mājās! — atcirta Kristiāns. — Tā ka nav ko saspringt!
— Es nemaz nesaspringstu, — teica Tīna. — Un ko tu tur darīji?
— Nav tava daļa! — atcirta Kristiāns.
Tīna caur pieri glūnēja uz brāli.
— Nu labi… — viņa novilka. — Tad es visu pateikšu mammai ar
lēli.
— Ak tu! — nikni šņāca Kristiāns. — Nu tad klausies! Mēs ar Martu vakar bijām Egļkalnē, jo tava mīļā aukle tur bija šo to nobāzusi! — Viņš pieskrēja pie atvilktnes un, izrāvis no tās lādīti, pasvieda lo Tīnai. — Tā lūk!
Tīna samulsusi pētīja lādīti.
— Kas tas ir? — viņa vaicāja.
— Nu, un pēc kā izskatās?
— Pēc kastītes.
— Tad jau laikam tā arī ir, — pavīpsnāja Kristiāns. — Bet tas vēl nav viss. Ja jau tu tik ļoti gribi visu zināt, tad klausies ar’. Tikai vēlāk nesūdzies, ka tev naktī rādās murgi.
Tīna ieplestām acīm raudzījās uz brāli.
— Tajā kastītē bija iesprostots zvērs, — Kristiāns saviebtu ģīmi stāstīja. — Baiss, pelēks zvērs. Un, kad mēs atvērām kastīti, viņš izspruka un aizbēga!
Tīna klusi iekliedzās un bailīgi palūkojās visapkārt.
— Nē, nē, ne jau šeit, — nicīgi noteica Kristiāns. — Viņš izspruka turpat, mūsu šķūnī. Nu jau viņš sen ir aizbēdzis mežā. — Zēns pietupās un, sagrābis māsu aiz rokas, brīdinoši ieskatījās viņai acīs. — Bet, ja tu izpļāpāsies kaut vārdiņu kādam no pieaugušajiem un ja tas nāks ausis Lietuvenei, tad zini — viņa noteikti atriebsies. Tā ka turi mēli aiz zobiem, vai saprati?
Tīna, kas joprojām ieplestām acīm kā sastingusi blenza brālī, pamāja ar galvu.
— Nu lūk, — noteica Kristiāns, atlikdams kastīti atpakaļ at vilktnē. — Tādas tās lietiņas… Un vēl kas, — viņš sacīja, atkal slingri uzlūkodams māsu. — Mums viņa jāuzmana, Lietuvene, es domāju. Un, tā kā tu viņu redzi visbiežāk, tev būs viņa jānovēro. Tikai nevajag uz aukli blenzt tā, kā tu tagad blenz uz mani.
Tīna atkal pamāja ar galvu, tomēr nenolaida skatienu no brāļa.
— Galvenais, ievēro, ko viņa dara, ko runā pa tālruni un tamlīdzīgi. Skaidrs?
Tīna pamāja.
— Jo agri vai vēlu Lietuvene uzzinās, ka viņas zvērs ir projām. Un es jūtu, ka viņa neliksies mierā, iekams nebūs to atkal atradusi, — noteica Kristiāns. — Un, ja viņa uzzinās, ka tie bijām mēs, kas to izlaida… — zēns drūmi novilka.
Tīna sakustējās, beidzot atjēgusies no sastinguma.
— Kas tas bija par zvēru? — viņa bailīgi pavaicāja.
— Nav ne jausmas, — atteica Kristiāns. —Es tādu nebiju redzējis. Kaut kāds kažokzvērs varbūt… Nezinu…
Kristiāns nolēma neko nestāstīt par sastapšanos ar mednieku, jo likās, ka Tīna jau tāpat zina pārāk daudz.
— Labs ir, un tagad pazūdi no šejienes! — viņš nokomandēja, un šoreiz Tīna labprāt paklausīja. Kristiāns noskatījās, kā māsa iziet no istabas, un dzirdēja, kā viņa sauc Spoku.
Kristiāns atkal izvilka no atvilktnes Lietuvenes lādīti un apsēdās uz gultas malas.
“Kas gan tas ir par zvēru, kas jātur iesprostots tādā metāla lādē, paslēpts šķūnī meža vidū? Un kurš dzīvnieks spēj izdzīvot tādā lādē — tur taču nebija nekā, ko ēst?” Kristiāns pat šaubījās, vai tur bija, ko elpot. Zēns vēlreiz uzmanīgi nopētīja lādi. Tā bija diezgan biezām metāla sienām, un tajās patiešām nebija neviena paša caurumiņa. Slēdzene, ko Kristiāns bija uzlauzis ar krāsns kruķi, tagad brīvi šūpojās.
