Jo ilgāk zēns lūkojās uz lādīti, jo neomulīgāk viņam kļuva. Lai cik ļoti viņš vēlējās atrast šai lietai loģisku izskaidrojumu, viņam sāka likties, ka tas nav iespējams. Un, jo vairāk viņš domāja, jo vairāk viņam likās, ka notiek kaut kas nelāgs. Lietuvenes karte, lādīte ar dīvaino zvēru viņu lauku mājas šķūnī, ņurņuku mednieks — tas viss nekādi neiederējās tajā pasaulē, kurā viņš bija dzīvojis kopš septiņu
gadu vecuma. Daudz vairāk tas piestāvētu kādai atslēgu meklētāju pasaulei, un to nu gan Kristiāns nespēja pieļaut.
Visbeidzot viņš apņēmīgi piecēlās un iesvieda lādīti atpakaļ atvilktnē.
— Nu nē, — viņš noteica. — Tam visam noteikti ir pavisam parasts izskaidrojums, un es to atradīšu.
Nākamajā dienā skolā Kristiāns ar Martu nepaguva īsti parunāt, jo starpbrīžos ne brīdi nepalika vieni. Ejot no ģeogrāfijas stundas uz angļu valodu, Kristiānām beidzot likās, ka ir radusies iespēja izstāstīt draugam par vakardienas sarunu ar Tīnu, kad piepeši kāds viņam aiz muguras ierunājās.
— Nu, kā tavs jaunais fotoaparāts? — vaicāja smalka balstiņa.
Kristiāns salēcās.
— Paklau, Linda, — viņš uzrunāja sīko skuķīti ar īsajiem smilškrāsas matiem. — Vai tev vienmēr tā jāpielavās? Bet aparāts ir tīri nekas.
Viņš pielika soli, gribēdams panākt Martu, bet Linda no viņa neatpalika.
— Kur tu biji aizvakar? Starp citu, bija tīri interesanta nodarbība.
Kristiāns tikai tagad atcerējās, ka dienā, kad viņi ar Martu bija Egļkalnē, palaidis garām fotopulciņu.
— Man bija darīšanas, — viņš noņurdēja, vēlēdamies, kaut Linda beidzot pazustu.
— Es labprāt apskatītu tavas bildes, — Linda teica. — Protams, ja tev nav citu darīšanu, — meitene pasmīnējusi piebilda.
Kristiāns apstājās.
— Kādas manas bildes? — viņš apstulbis jautāja.
— Kā — kādas? Skaidrs, ka tās, ko esi uzņēmis ar jauno aparātu, — iepletusi lielās, zilās acis, paskaidroja Linda. Redzi, man
tētis apsolīja dzimšanas dienā uzdāvināt kaut ko tamlīdzīgu, un es gribu zināt, kāds ir tavējais.
Kristiāns nevaļīgi pamāja.
— Labi, labi, es paķeršu līdzi nākamreiz uz pulciņu, — viņš nevērīgi attrauca un metās teciņus. Marts jau bija pazudis ap stūri.
— Nē, nē! — sauca Linda. — Tas nekur neder. Man dzimšanas diena ir jau nākamajā trešdienā, un tētis var nopirkt to aparātu kuru katru brīdi! Es aiziešu pie tevis šodien pēc skolas, labi? Pagaidīšu tevi ārā pie durvīm pēc sestās stundas. Tev taču šodien arī ir sešas stundas, vai ne?
Un, negaidījusi, kamēr Kristiāns izdomās kādu atrunu, Linda aizmetās prom uz savu klasi. Kristiāns palika stāvam kā apstulbis un nevarīgi nolūkojās viņai pakaļ.
— Ir nu gan… — viņš neticīgi noņurdēja.
Pēc sestās stundas Marts devās mājās, bet Kristiāns palika pie skolas gaidīt Lindu. Kad viņš bija pasūdzējies Martam, draugs bija silti ieteicis paklausīt meitenei.
— Tik un tā viņa mierā neliksies, — viņš bija sacījis. — Labāk izdari to šodien, lai ir miers. Citādi viņa vēl izdomās atsperties pie tevis brīvdienās. — Kristiāns saprata, ka draugam taisnība.
Bija skaidra rudens diena, un Kristiānām likās, ka vētra, kuru abi ar Martu piedzīvojuši, bija bijusi nevis pirms divām dienām, bet pirms gada. Daudziem skolēniem, līdzīgi Kristiānām, sestā stunda bija bijusi pēdējā, un viņi steidzās mājup. Kristiāns cerēja, ka, Lindai parādoties, viņa klasesbiedri būs jau aizgājuši — zēnam bija drusku neērti doties mājup kopā ar meiteni.
Likās, ka viņam ir paveicies, jo skolas pagalms jau bija tukšs, kad pa durvīm iznāca Linda. Meitenei mugurā bija sarkanzaļi rūtota rudens jaka un pār īsajiem matiem uzmaukta sarkana berete.
— Paldies, ka pagaidīji, — teica Linda, pasizdama augstāk plecā mugursomu. — Es jau domāju, ka būsi aizšmaucis.
— Es, ēēē… — neveikli novilka Kristiāns, jo tieši to viņš bija gribējis darīt.
— Vai tu tālu dzīvo? — vaicāja Linda, kad viņi devās pāri skolas pagalmam uz ielas pusi.
— Nē, nepavisam, — atteica Kristiāns un prātoja, nez cik ilgi l.inda domā skatīties tās bildes. Jācer, ka pārāk ilgi neuzkavēsies, tad viņam vēl būs laiks satikties ar Martu.
Bet Linda tikai savā nodabā čaloja.
— Zini, tagad reizēm ir tik laba gaisma, vai tev tā nešķiet? Man liekas, būtu tik forši nobildēt kokus, kādi tie ir tagad, — tās krāsas izskatās tik labi, vai ne?
Kristiāns dzirdēja labi ja trešdaļu no meitenes sacītā. Viņš domāja par to, ko vecāki šodien ieraudzīs, aizbraukuši uz laukiem, un ko darīs Lietuvene, kad atklās, ka viņas lāde ir pazudusi. Atlika tikai cerēt, ka tas nenotiks tik drīz.
— Ei, par ko tu sapņo? — iesaucās Linda, sagrābdama Kristiānu aiz elkoņa, kad zēns grasījās iet pāri ielai pie sarkanās gaismas.
— Ak, tāpat vien… neko īpašu, — Kristiāns atmeta ar roku. — Drīz jau būsim klāt, mana māja ir tur, aiz stūra. — Zēns pamāja uz priekšu.
— Vai kāds būs mājās? — vaicāja Linda.
— Mana mazā māsa un viņas aukle, — atteica Kristiāns. — Un Spoks.
— Spoks?! — iesaucās Linda.
— Suns, — īsi paskaidroja Kristiāns.
— Ā, tas, kurš bija tavā bildē? Tajā par ģimeni, jā?
