Linda tikmēr bija paņēmusi bildi ar vecenīti parkā.
— Bet kas tur tup kokā? — viņa brīnījās, piebāzusi fotogrāfiju tuvu pie acīm. — Kaķis, vai? Bet nē, kaķis nav tik liels…
— Nīlzirgs, — pavīpsnāja Kristiāns, un Linda tā dīvaini uz viņu paskatījās. — Tā es teicu Tīnai, un man liekas, ka vienbrīd viņa pat noticēja, — zēns paskaidroja.
— Tu nu gan vari melst niekus, — nosmīkņāja Linda. — Bet paliesām, izskatās vairāk pēc nīlzirga nekā pēc kā cita. Pēc mazītiņa nīlzirga.
— Kā tad! Vai pēc milzu vārnas. Tieši tā es Tīnai sacīju, — piekrita Kristiāns.
Linda neviļus nolika fotogrāfiju uz galda blakus ārā metamajai bildei.
Atvērās durvis, un istabā ienāca Reinas tante, nesdama paplāti ar siermaizītēm un divām kūpošām tējas tasītēm.
— Lieciet nu tās bildes pie malas un nāciet iekost! — viņa aicināja, pastūmusi tālāk fotogrāfijas, lai varētu nolikt paplāti. — Jūs lāču esat nokrāvuši visu galdu, tā jūs tās apliesiet. — Viņa paņēma abas atstatus noliktās bildes un aplūkoja tās. — Kas tad te? — viņa brīnījās, cieši uzlūkodama vienu no bildēm.
— Ā, tā bilde ir metama ārā, — attrauca Kristiāns, jau ķerdamies klāt siermaizītēm. — Cik tev karotītes cukura? — viņš vaicāja Lindai.
— Vienu vai divas?
— Pusotru. Paldies! — pateicās Linda, arī pasniegdamās pēc siermaizītes.
Reinas tante izgāja no istabas, atstādama bērnus divatā.
— Tā ir Tīnas aukle? — vaicāja Linda. — Kur jūs tādu dabūjāt?
— Neprasi man! — pavīpsnāja Kristiāns. — Runā, ka viņa esot mums radiniece, bet man nu gan tā nešķiet.
Linda domīgi pamāja.
Kristiāns košļāja siermaizīti un prātoja, kad Linda ies projām. Ne jau tāpēc, ka meitene viņam briesmīgi nepatiktu — patiesībā viņa likās daudz normālāka, nekā viņš bija iedomājies, — bet gan tāpēc, ka vēlējās ātrāk parunāt ar Martu.
Pie ārdurvīm atskanēja zvans, un pēc brīža Kristiānā istabas durvis atsprāga vaļā. Pa tām iekšā iegāzās Marts un Spoks.
— Nu, sveikiņi! — līksmi iesaucās Marts. — Es jau domāju, ka jūs būsiet beiguši ņemties ap tām bildēm, bet jūs vēl neesat pat sākuši!
Spoks piekrītoši ievaukšķējās, un kādu brīdi izskatījās, ka viņš nevar izlemt, kurā čībā kost — Marta vai Lindas. Visbeidzot suns, pilnīgi apjucis, uzlēca uz Kristiānā gultas un iekodās spilvenā.
— Nu vai zini! — sašutis iesaucās Kristiāns un nogrūda suni lejā. Taču, tā kā Spoks spilvenu atlaidis nebija, uz grīdas nokrita arī tas.
Marts ar Lindu ieķiķinājās.
— Ko jūs te darāt? — kāds iepīkstējās, un pa durvīm iespraucās Tīna. — Kur ir Spoks?
— Baidos, ka viņš ir šeit, — noņurdēja Kristiāns, mēģinādams atņemt sunim spilvenu. Viņš tikai ieņurdējās un iekodās vēl ciešāk spilvenā. — Man šķiet, viņam vajadzīga dresūra, — Kristiāns konstatēja pēc kārtējā neveiksmīgā mēģinājuma atņemt sunim spilvenu.
— Es viņu dresēju, — Tīna protestēja.
— Aha, — noteica Kristiāns. — Un kā tu to dari?
Tīna savieba bargu ģīmi un paskatījās uz suni.
— Spok! — viņa bargi uzrunāja suni. — Spok, būdā!
Spoks, kas, pašāvis vienu ausi gaisā, bija viņā saspringti klausījies, tagad ieņaukstējās un palīda zem Kristiānā spilvena, tā ka ārā palika rēgojamies tikai plušķainā aste.
Visi smējās, bet Tīna nosarka.
— Nu labi, — teica Kristiāns, beidzis smieties. — Tu varētu iet uz savu istabu un dresēt viņu tur. Iemāci viņam pasniegt ķepu!
— Viņš to tāpat prot, — Tīna ķildīgi teica. — Spok! — viņa uzsauca, un suns izlīda no “būdas”. — Spok, šurp!
Spoks pieskrēja pie meitenes un, notupies zemē, mēli izkāris, blenza uz viņu.
— Spok, — sarauktu pieri teica Tīna. — Spok, ķepu!
Suns piešķieba galvu, it kā nespēdams noticēt, kas viņam jādzird, tad žigli palūkojās atpakaļ.
Marts ieķiķinājās.
— Spok, ķepu! — draudīgi teica Tīna.
Tik stingrai pavēlei Spoks nevarēja nepaklausīt. Varbūt viņš īsti neatcerējās, kur tā ķepa atrodas, bet saprata, ka kaut kas jādara. Viņš .ipcirtās riņķi un ierējies iekodās sev astē. Acis pārgriezis, zobus atie/is un nikni ņurdēdams, suns griezās uz riņķi, bet sasodītā “ķepa” kā liija pielipusi pie pakaļgala, tā arī palika.
Bērni smējās, bet Spoks riņķoja aizvien straujāk, līdz aste beidzot varonīgi izrāvās no zobiem, un dzīvnieks grīļodamies notupās.
— Diži, — sacīja Kristiāns. — Izskatās, ka tas suns ir pārdresēts.
— Nav gan, — iebilda Tīna. — Viņš patiešām prot dot ķepu!
— Tikai šoreiz viņam drusku sajuka, — piebilda Marts.
— Jā, šoreiz viņš gribēja padot asti, — piekrita Tīna.
— … kura nenāca nost, — pabeidza Marts, un Linda atkal iesmējās.
Ienāca Lietuvene un ienesa tasi tējas Martam un krūzīti kakao
Tīnai. Spoks izmantoja izdevību un izspruka pa pavērtajām durvīm, it kā būtu sakautrējies par pirmītējo nesmukumu. Vai varbūt viņš devās sameklēt kādu klusāku stūrīti, kur padomāt, kāda īsti izskatās mistiskā “ķepa”.
Arī Tīna, ātri izdzērusi kakao, izgāja no istabas.
— Nu, lielie fotomeistari, — sacīja Marts, lūkodamies uz milzīgo fotogrāfiju kaudzi, — ko esat izpētījuši?
Marta mati atkal bija pamanījušies ataugt un sacirtoties. Varbūt tāpēc Linda uz viņu tā jocīgi skatījās.
