Spēles meistars полностью

—   Esam izpētījuši bildes, — meitene atteica. — Un sapratuši, ka man arī vajadzīgs tāds fotoaparāts. Ar tādu kā mans pašreizējais ne maz nav vērts šmurgāties.

—   Jūs esat kā apsēsti ar savām bildēm, — noteica Marts, iezvelda mies atzveltnes krēslā. — Ka jums tas neapnīk?

Kristiāns viltīgi palūkojās uz draugu.

—   Es tev vienreiz jautāju kaut ko līdzīgu, — viņš atgādināja. I’ar grāmatām… Atceries?

Marts, kas bija ērti atzvēlies mīkstajā krēslā, satrūkās.

—                Kris, bet tas taču ir pavisam kas cits! — viņš sašutis iesaucās.

—   Kā var tā jautāt par grāmatām? Tās taču ir atšķirīgas, kā jau es tev toreiz teicu, ja vien tu klausījies. — Viņš runāja bez apstājas, no visas sirds sašutis.

Linda, tāpat kā Kristiāns, likās uzjautrināta.

—   Neviens taču neapšauba, ka grāmatas ir atšķirīgas, — viņa sa­cīja.

Marts pārtrauca savus runas plūdus un, nedaudz apmulsis, pa­vērās viņā.

—   Man pašai patīk lasīt, un es zinu, ka tas nevar apnikt, — Linda piebilda.

Marts uzvaroši palūkojās uz Kristiānu, bet tas tikai smīkņāja. Parasti Marts šādos gadījumos smējās kopā ar Kristiānu, bet grāma­tas bija tēma, par kuru nedrīkstēja uzjautrināties. Tas būtu tāpat kā nosaukt Kristiānu par atslēgu meklētāju.

—   Nu labi, — noteica Linda, pieceldamās no dīvāna un atlik­dama atpakaļ kaudzē pāris bilžu, ko bija turējusi rokā. — Es tad nu iešu. Starp citu, — viņa vērsās pie Kristiāna, — kas tas bija par puiku, ar kuru vakar gāji kopā no skolas?

—   Miks. Es viņam palīdzu matemātikā, — Kristiāns paskaidroja.

—   Ak tā, — pavīpsnāja Linda. — Tāpēc man likās, ka esmu viņu kaut kur redzējusi. Otrdienās, kad man pēdējā stunda ir matemātika, viņš vienmēr gaida aiz durvīm ar kaut kādu burtnīcu rokā.

—   Tie ir viņa mājasdarbi, — teica Kristiāns. — Viņš tos vienmēr iesniedz dienu vēlāk.

Linda un vēlāk arī Marts devās mājās, bet Kristiāns savā istabā, iespiedis zodu plaukstās, lūkodamies uz Lietuvenes lādīti, ņēmās prātot…

Kad no Egļupes beidzot atgriezās vecāki, Kristiāns ar visām drē­bēm bija aizmidzis turpat uz dīvāna, bet pa visu istabu mētājās sim­tiem fotogrāfiju.

Nākamo dienu Kristiāns neaizmirsīs nekad. Tā viņš vēlāk sacīja Martam, bet tas bija gluži lieki. Jo arī Marts zināja, ka šo dienu allaž atcerēsies kā visneparastāko sestdienu savā mūžā, kaut vai tāpēc, ka lā bija pati pirmā neparastā sestdiena. Vēlāk tādas neparastas sestdie­nas sekoja cita citai, bet šī bija pirmā.

Viss sākās jau brokastu laikā. Kad Kristiāns, vēl samiegojies, ienāca virtuvē, māte bēra kafijas automātā kafiju. Kristiānām likās, ka viņa izskatās sanervozējusies.

—   Es nedzirdēju vakar jūs pārnākam, — viņš sacīja.

Māte ieslēdza kafijas automātu, un tas sāka klusītēm šņākt.

—   Jā, mēs atgriezāmies ļoti vēlu, — viņa atbildēja, apsēzdamās pie galda, uz kura jau stāvēja liels šķīvis ar maizītēm. — Arī Tīna gu­lēja, vien Reinas tante mūs gaidīja.

—   Ko jūs tik ilgi tur darījāt? — vaicāja Kristiāns, cerēdams, ka balss izklausās kā parasti. Patiesībā viņš bija ļoti nobažījies. Ja nu ve cāki pamanījuši dīvaino zvēru vai — vēl ļaunāk — ja nu tas viņiem ko nodarījis? Vai — ja nu viņiem uzklupis kāds ņurņuks, kuru med nieks vēl nav paguvis noķert? — Kur tētis?

—   Vēl gulēja, kad pamodos, — atteica māte. — Bet šķiet, ka tagad viņš jau ir piecēlies. Vakar patiešām bija smags vakars, mēs gribējām pārliecināties, ka vismaz ar māju viss ir kārtībā. Redzi, mums vairs nav šķūņa.

—   Ko?! — iesaucās Kristiāns.

—   Jā, — teica māte. — Acīmredzot tornado ir bijis nopietns. No šķūņa nekas nav palicis pāri, tas ir burtiski izčibējis.

Kristiāns apstulba.

—   Kā — izčibējis? — viņš beidzot izdvesa.

—   Nu tā. Tornado jau tādas lietas var pastrādāt, tikai pie mums nu gan kaut kas tāds nebija dzirdēts. Labi vēl, ka mājai nav nekādas vainas, — māte teica.

Virtuvē ienāca tēvs un, padevis labrītu, kāri nolūkojās uz maizī­tēm. Aiz tēva virtuvē ietipināja Tīna, un viņai pa pēdām, zinādams, ka tūlīt sāksies ģimenes brokastis, — Spoks.

Brokastojot tēvs visos sīkumos izstāstīja, kā viņi atklājuši, ka šķū­nis ir pagalam, kā pārbaudījuši mājai jumtu.

—   Bez tam ceļam pāri bija nogāzta milzīga egle, un mēs dabū­jām visu ceļu mērot kājām, — viņš vēl pavēstīja, ēzdams jau septīto pastētes maizīti.

Kristiāns platām acīm vērās tēvā.

—   Bet vai neko dīvainu jūs pa ceļam neredzējāt? — viņš vaicāja.

—   Ko dīvainu? — nesaprata tēvs. — Nu, tur, protams, bija vesels lērums izgāztu koku, bet vispār jau bija tik tumšs, ka neko daudz ne­varēja redzēt.

Kristiāns atviegloti uzelpoja un tad pamanīja, ka Tīna viņu cieši vēro. Pēc iespējas draudīgāk paskatījies uz māsu, Kristiāns pasniedzās pēc vēl vienas maizītes, kaut arī apetītes viņam vairs nebija.

—   Vai Lietu… vai Reinas tante to zina? — viņš klusi jautāja.

—   Skaidra lieta, — attrauca tēvs un piebilda: — Kad mēs viņai iz­stāstījām, viņa bija tikpat satrūkusies kā tu tagad.

Kristiāns norija siekalas, un tad viņam prātā ienāca šausminoša doma: ja viņš vakar aizmidzis ar visām drēbēm, tad taču nebija pa­spējis atlikt lādīti atpakaļ skapī!