Zēns ar troksni pielēca kājās un, ne vārda nebildis, aizmetās uz savu istabu. Atrāvis durvis vaļā, viņš metās pie atvilktnes. Protams, tur nekā nebija.
Kristiānā sirds dauzījās, un viņš apsēdās, lai nedaudz nomieri nātos.
Varbūt lādīti paņēmuši vecāki? Varbūt Lietuvene nemaz nav ielūkojusies viņa istabā?
Cerību pilns, Kristiāns aizbrāzās atpakaļ uz virtuvi un izspēra:
— Vai jūs no manas istabas paņēmāt lādīti?
Vecāki, dēla dīvainās uzvedības apmulsināti, saskatījās.
— Lādīti? Kādu lādīti? — nesaprata tēvs.
— Nu, lādīti! Parastu metāla kastīti! — nepacietīgi sauca Kristiāns.
— Nē, protams, ne, — teica tēvs.
— Kas tā par kastīti? — brīnījās māte.
Kristiāns satriekts sašļuka krēslā.
— Nav svarīgi, — viņš noburkšķēja, bet Tīna, aizmirsusi brokastis, pavērtu muti uz viņu blenza.
— Tūlīt pēc brokastīm mēs ar mammu uz pāris stundām aizbrauksim, — tēvs sacīja, — tāpēc šurp atnāks Reinas tante.
Kristiāns gandrīz izsvieda no rokas krūzīti.
— Kad? — viņš iesaucās.
Tēvs paskatījās pulkstenī.
— Nu jau kuru katru brīdi jābūt klāt.
Tad viņš norūpējies paraudzījās uz dēlu.
— Kris, vai ar tevi viss kārtībā? Tu šorīt liecies tāds satraukts.
Kristiāns atņurdēja, ka viss ir vislabākajā kārtībā, nodomādams,
ka ļaunāk jau nu vairs nevar būt. Šajā ziņā gan viņš maldījās.
Atskanēja durvju zvans, un māte devās tās atvērt. Tā, protams, bija Lietuvene. Kad māte ar aukli ienāca virtuvē, Kristiāns tik tikko piespieda sevi pacelt acis no šķīvja un sasveicināties ar aukli. Viņa izskatījās tāda pati kā parasti. Tie paši pelēkie mati, savīti ciešā mezglā, un platā seja, kas, ieraugot Kristiānu un Tīnu, atplauka smaidā. Tā, it kā nekas nebūtu noticis. Taču Kristiāns bija pārliecināts, ka šorīt aukles skatiens pakavējās pie viņa nedaudz ilgāk kā parasti.
Spoks lēkāja auklei apkārt, kā prātodams, vai kost viņas čībā vai labāk tomēr ne. Galu galā, suns uzmeta vērtējošu skatienu aukles masīvajam stāvam un nolēma šoreiz likt čību mierā.
— Nu labi, — sacīja māte, nokopdama brokastu galdu. — Tagad mēs jūs atstāsim trijatā… četratā, — viņa izlaboja, kad Spoks atgādināja par savu klātbūtni, klusām ieņaukstoties. — Būsim atpakaļ pēcpusdienā, bet ne pārāk vēlu.
Kad vecāki aizgāja, Kristiāns klusi nozuda savā istabā. Protams, vislabprātāk viņš būtu vispār pazudis no mājām, bet zēns bija pārliecināts, ka Lietuvene ko tādu nepieļaus.
Viņam bija taisnība.
Kristiāns sēdēja pie galda un izlikās lasām, kad atvērās istabas durvis un ienāca Lietuvene. Smaids bija pilnībā nozudis no aukles sejas, viņa izskatījās nopietna un drūma.
— Kristiān, mums jāaprunājas, — Lietuvene klusi sacīja, iekārtodamās krēslā Kristiānām pretī un nolikdama uz galda divas fotogrāfijas. — Vai vari man pastāstīt, kā tu tiki pie šīm bildēm? — viņa jautāja.
Kristiāns, kas bija gaidījis visu ko, tikai ne to, pavērtu muti blenza Lietuvenē. Beidzot paskatījies uz fotogrāfijām, viņš apjuka vēl vairāk.
Abas bildes viņš bija fotografējis konkursam un vakar, kad ciemojās Linda, nolicis atstatus. Acīmredzot Lietuvene bija tās savākusi, kad ienesa bērniem tēju. Viena no bildēm bija izbrāķētā — ar Tīnu un plankumu, otra — ar vecenīti parkā.
— Es… ēēē… — mulsi iesāka Kristiāns. — Es tās vienkārši nobildēju. Konkursam.
— Kad tu tās fotografēji? — jautāja Lietuvene.
— Šoruden, — atbildēja Kristiāns, vēl aizvien nesaprazdams, kāda jēga šai sarunai.
— Ak tā, — noteica Lietuvene un iegrima domās. — Vai tu vari pateikt, — viņa jautāja, pēkšņi palūkodamās uz Kristiānu, — kas ir tas, tajā kokā?
Kristiāns nez kuru reizi palūkojās uz parka bildi, kur kokā rēgoļ.is melnais nezin kas. Joprojām viņam nebija ne mazākās nojausmas, vai tas bija kaķis vai liela vārna.
— Nezinu, — zēns atteica. — Kad fotografēju, es tam nepievērsu uzmanību.
— Izskatās diezgan liels, — ieteicās Lietuvene, bet likās, ka viņa runā pati ar sevi. — Diezgan prāvs, melns kustonis. Protams, var gadīties, ka tas ir vienkārši kaķis, bet tad tam jābūt patiesi ļoti lielam kaķim.
Aukle apklusa, bet Kristiāns bija tik ļoti apjucis, ka nespēja ne iedomāties, ko vēl Lietuvene varētu viņam teikt.
— Un kas notika šeit? — Lietuvene ievaicājās, norādīdama uz fotogrāfiju ar Tīnu un plankumu virs aukliņas.
Kristiāns izstāstīja, ka gribējis nobildēt māsu spēlējamies un ka no bildes nekas labs nav sanācis.
— Un, kad es gribēju uzņemt vēl pāris kadru, lellīte pazuda un man nācās bildēt Spoku, — pabeidza Kristiāns.
Lietuvene satrūkās.
— Lellīte pazuda, tu saki? — viņa iesaucās.
Kristiāns pamāja.
— Tīna viņu kaut kur noslēpa un neparko negribēja, lai es fotografēju viņu vēlreiz. Māsa mēģināja man iestāstīt, ka lellīte ir projām, un viss. Viņai vienkārši reizēm patīk iespītēties.
— Patīk iespītēties, — klusām atkārtoja Lietuvene. — Nē, nē, nedomāju vis, ka šoreiz viņa būtu iespītējusies.
Kristiāns skatījās uz Tīnas aukli, un viņam likās, ka viens no viņiem pamazām zaudē prātu.
