— Paklau, vēlākais pēc pusstundas mums jātiekas pie Pētera baznīcas, — Kristiāns izspēra.
— Kris, kas noticis? — izbijies vaicāja Marts, jo Kristiānā balss izklausījās savāda.
— Neko nevaru teikt. Tikai nekādā ziņā nenokavē!
— Nē, nē, — joprojām neizpratnē novilka Marts, bet Kristiāns jau bija nosviedis klausuli un brāzās uz Tīnas istabu.
Tīna sēdēja gultā un šķirstīja bilžu grāmatu. Kad Kristiāns ar imksni iemetās istabā, viņa pacēla galvu, tad atkal iegrima grāmatā. Kristiāns pieskrēja pie māsas un izrāva grāmatu viņai no rokām.
— Kas ir?! — iebļāvās Tīna. — Jucis esi, vai?
— Celies, celies! — sauca Kristiāns. — Mums jāiet!
Tīna skatījās uz brāli tā, it kā viņam piepeši būtu izauguši ragi.
— Man nekur nav jāiet, — viņa ķildīgi teica. — Atdod grāmatu!
Kristiāns iegrūda grāmatu plauktā.
— Nebūs nekādas grāmatas! — viņš sauca. — Celies, celies, ātrāk!
— Kas tev lēcies? Spokam piemeties skrejamais, vai? Vai ari tev pašam? — māsa piebilda un ieķiķinājās.
Bet Kristiāns pat nedzirdēja, ko māsa saka, jo vandījās pa skapi, meklēdams Tīnas džemperi.
Un jau pēc neilga brīža abi, neraugoties uz Tīnas skaļajiem protestiem, brāzās prom pa ielu uz Pētera baznīcas pusi. Vecākiem Kristiāns bija paskaidrojis, ka dodas satikties ar Martu, kas zināmā mērā nemaz nebija melots.
Ārā likās neparasti ziemīgs. Gaiss bija vēss un spirgts, un bērnu elpa kā bālgani mākonīši izplēnēja laternu dzeltenīgajā gaismā. Bija jau iestājusies krēsla, un Kristiānām šķita, ka ar katru soli kļūst aizvien tumšāks. Bērnu zābaki dobji dipēja pret bruģakmeņiem, un skaņa skanīgi atbalsojās ēku sienās.
Viņi nonāca pie Pētera baznīcas piecpadsmit minūtes pirms norunātā laika, un bez viņiem tur nebija nevienas dzīvas dvēseles.
— Kāpēc tu mani te atvilki? — činkstēja Tīna. Steigā Kristiāns bija aizmirsis paķert viņas cimdus, un Tīna pūta uz plaukstām elpu, mēģinādama sasildīt tās.
— Kuš! — noteica Kristiāns, jo neviena sakarīga atbilde viņam prātā nenāca. Viņš saspringti lūkojās apkārt, gaidīdams, kad parādīsies Marts vai Lietuvene.
Baznīcas laukumu apgaismoja vairākas laternas, bet to vārga gaisma tik tikko spēja izlauzties cauri krēslai.
Piepeši krēslainais laukums tapa gaišāks, un Kristiāns pārsteigts pavērās augšup. Laternas spīdēja tikpat blāvi kā iepriekš, bet no mākoņu aizsega bija izlīdis balts, apaļš mēness.
— Pilnmēness, — Kristiāns klusu noteica, bet Tīna vienalga sadzirdēja.
— Pilnmēness? — viņa pārjautāja. — Tātad visādi māži un pes teļi vazājas apkārt!
— Kas, kas? — Kristiāns pārsteigts palūkojās uz māsu. — Māži un pesteļi? Kur tu to visu esi ņēmusi? — viņš nobrīnījās, bet tad saprata, ka nav ko brīnīties. — Nu, skaidrs, to taču tev Lietuvene sastāstījusi… Redzēs, redzēs, jūtu, ka šovakar mēs kādus no tiem viņas māžiem un pesteļiem paši dabūsim manīt.
Baznīcas laukumā sanāca kopā vairākas sīkas vecpilsētas ieliņas, un nupat vienā no tām parādījās tumšs stāvs. Kristiāns pielēca kājās un pazina Martu. Draugs nāca, rokas sabāzis jakas kabatās un no aukstuma ierāvis galvu plecos.
— Sveiki! Jau sen gaidāt? — viņš vaicāja, un viņa elpa bija balts mākonītis.
— Miljons gadu, — sapūtusies atteica Tīna. Kristiāns tikai paraustīja plecus.
— Kas notiek? — Marts vaicāja. — Kas tā par steigu?
Kristiāns atkal paraustīja plecus.
— To tu varēsi pavaicāt Lietuvenei. Kuru katru mirkli viņai jābūt
klāt.
Martam izbrīnā iepletās acis.
— Lietuvene? Kāds tad viņai sakars… — Zēns aprāvās un jau klusāk vaicāja: — Vai viņa kaut ko ir uzodusi? Ko viņa tev teica?
— Izskatās, ka kaut kas ir noticis, — sacīja Kristiāns. — Viņa zina par mūsu braucienu uz laukiem un to, ka izlaidām zvēru. Un viņa… — Viņš apklusa, jo viņiem blakus, liela un masīva kā akmenī kalta, nostājās pati Reinas tante, tērpusies garā, bezveidīgā, brūnā mētelī.
— Tā, — viņa noteica, no augšas uzlūkodama trijotni. — Visi esat klāt. Labi, tad sekojiet man! — Viņa pagriezās un lieliem soļiem i Ievās projām pa vienu no šaurajām, bruģētajām ieliņām. Kristiāns ar Martu, vien pārmijuši mēmus skatienus, sekoja, un Tīna teciņiem metās nopakaļ, cenzdamās neatpalikt.
Ātrā tempā viņi izjoņoja cauri visai vecpilsētai, mezdami tādus līkločus, ka Kristiānām, kaut viņš šeit bija uzaudzis, sajuka visi virzieni. Visbeidzot viņi apstājās kādas pavisam šauras ieliņas vidū. Tā patiesi bija tik šaura, ka Kristiānām likās — ja viņš izstieptu rokas sānis, varētu aizskart ēku sienas abās pusēs. Bija tumšs. Laterna dega tikai pašā ielas malā, un līdz vietai, kur stāvēja aukle ar bērniem, tās vājā gaisma nesniedzās.
Reinas tante mīņājās pie kādas tumšas nišas sienā, un Kristiānām likās, ka viņa mēģina saskatīt, cik ir pulkstenis. Tikmēr acis nedaudz aprada ar tumsu, un Kristiāns uzmanīgāk aplūkoja māju, pie kuras viņi bija apstājušies.
