Tumšā niša sienā izrādījās durvis — masīvas koka durvis ar noapaļotu augšējo aiļu. Durvis patiešām bija tik dziļi iespiedušās sienā, ka sākumā nemaz nebija pamanāmas. Tā, it kā tās censtos no kaut kā paslēpties. Roktura vietā bija ieapaļš metāla kliņķis, kas vienlaikus kalpoja par klauvēkli, bet abpus durvīm, sastingušas kā miera stājā, tupēja divas akmens vardes.
Arī Tīna bija pamanījusi vardes un paraustīja Kristiānu aiz jakas stērbeles.
— Paskat, krupji! — viņa sajūsmā iesaucās.
— Man gan izskatās pēc parastajām vardēm, — iebilda Marts.
— Kuš, nebļaustieties! — aukle viņus apsauca, un bērni apklusa.
Reinas tante kaut ko nobubināja un ar klauvēkli četras reizes
piedauzīja pie durvīm.
Kristiāns nespēja novērst skatienu no akmens vardēm. Viņam nez kāpēc likās, ka, atbildot uz Lietuvenes klauvējienu, tas nolēks no saviem akmens postamentiem un kā sīki, sakumpuši sulaiņi pazemīgi
metīsies atvērt durvis. Taču vardes palika sastingušas sēžam savās vietās, kamēr durvis atvēra kāds cits. Durvju spraugā pavīdēja dzeltenīga gaisma, un tajā parādījās izspūris un apjucis jauns cilvēks.
— O! — viņš izsaucās, plati ieplestām acīm uzlūkodams sievieti un bērnus. — Jūs jau ldāt! — Jaunais cilvēks mulsi sabužināja savu kuplo, tumšo matu kodaļu, stāvēdams durvis un skatīdamies uz bērniem.
— Mēs esam tieši laikā. Kā bija runāts, — vēsi noteica Reinas tante. — Vai ļausi mums ieiet?
— Ak, protams! — izsaucās samulsušais jauneklis. — Protams, nāciet tik iekšā! Nāciet iekšā, velciet nost jakas, mēteļus… Zābakus, saprotams, varat atstāt kājās… — Jauneklis, klusi nogrudzinājis, kā apspiezdams smieklus, pazuda ēkas iekšienē, pametis durvis vaļā.
Reinas tante nicīgi nosprauslājās un, pamājusi bērniem, lai seko, devās pakaļ jauneklim.
Viņi nonāca nelielā, patumšā telpā, kuras vienā stūri sprakšķēdams kurējās kamīns. Interesanti, ka telpā tikpat kā nebija logu — vien divas iegarenas vitrāžas. Tagad, kad ārā bija tumšs, pa tām neiespīdēja ne mazākā gaismiņa, un to krāsainajos stiklos atplaiksnījās vien blāzma no kamīna.
Pavēries augšup, Kristiāns redzēja ieapaļu griestu velvi, kas pa pusei slīga tumsā, tāpat kā istabas kakti. Telpa bija pustukša, tikai iepretim kamīnam zvilnēja daži krēsli un pie pretējās sienas stāvēja liels, apaļš koka galds.
Kristiāns nobrīnījās, kas šī par dīvainu vietu, un, sastapis Marta skatienu, noprata, ka draugs domā tāpat. Tikai Tīna, šķiet, ne par ko nebrīnījās un patlaban, piegājusi pie kamīna, iesvieda tur sīku žagariņu, kas mētājās turpat zemē.
— Nu, mīlīši! — iesaucās jauneklis, un Kristiāns tikai tagad apjēdza, ka viņš visu laiku stāvējis līdzās. — Tad nu esam sapulcējušies! Un visi bērņukiņi arīdzan tepat! — Viņš sparīgi saberzēja plaukstas, un Tīna, piepeši izbijusies, paslēpās brālim aiz muguras.
Reinas tante bija novilkusi savu garo, brūno mēteli un pārsvie ilusi to pār krēsla atzveltni.
— Tu esi Kristiāns, vai ne? — vaicāja jauneklis, vērdamies uz k ristianu.
Viņš pamāja.
— Un tu, protams, esi Marts! — konstatēja jaunais cilvēks, pievērsdamies Martam. — Bet tur, Krišam aiz muguras, jādomā, ir neviens cits kā Tina.
Tā kā Tīnai bija bail, Kristiāns atkal apstiprinoši pamāja ar galvu.
— Jauki, jauki! Laipni lūdzam pulciņā! Nu tik mums sāksies jautrība, vai ne? — jauneklis līksmi iesaucās, pārmezdams svaru no vienas kājas uz otru tik graciozi, kā izpildīdams kādu dejas soli.
— Par to nu gan es stipri šaubos, — noņurdēja Lietuvene. — Manuprāt, līdz jautrībai ir ļoti tālu.
— Nu, nu, kamdēļ tik drūmi! — izsaucās jauneklis un aizmetās uz telpas tumšāko kaktu. Tikai tagad Kristiāns ievēroja, ka tur iekārtota tāda kā virtuve.
— Tūlīt, tūlīt varēsim ķerties pie garām runām, bet vispirms jāuzlej tēja, droši vien būsiet nosaluši, šurp nākdami! Bet varbūt kāds grib kakao?
— Es! — iesaucās Tīna, pēdīgi pabāzdama galvu no Kristiānā paduses.
— Vienu mazu mirklīti! Vienu pavisam mazmazītiņu mirklīti! — sauca jauneklis, kā dejojot griezdamies ap kannām un krūzītēm. — Tūliņ viss būs karsts un gatavs!
Aukle saviebusies vēroja jaunekļa izdarības, tad noskurinājās un pievērsās bērniem.
— Velciet nost jakas, te ir silts! — viņa nokomandēja, un bērni metās paklausīt. Lietuvene nelikās diez ko labā omā, lai ar viņu strīdētos. Turklāt telpā, pateicoties kamīna ugunij, patiešām bija silti.
Tikmēr jauneldis izdancoja no virtuves un pazuda kā akā iekritis. Tikai tad Kristiāns ievēroja, ka istabas attālākajā sienā ir ieapaļa
velve, kas ved uz tālākām telpām. Pēc mirkļa jauneklis iznira no turienes, stiepdams divus krēslus.
— Viens, divi, trīs, četri, pieci… — viņš, saraucis pieri, skaitīja cilvēkus. — Nu, es jau varu sēdēt arī uz galda.
— Tu sēdēsi uz krēsla, — sacīja Lietuvene, un jauneklis bez vārda runas atkal ienira blakus istabas tumsā.
— Tā, gatavs ir! — viņš iesaucās, ar būkšķi nosviezdams zemē vēl vienu krēslu. — Sanāksme var sākties! Ak tā, kakao… — Viņš aizmetās uz virtuves galu pēc krūzītēm.
