Bez tam Kristiāns vairījās no Reinas tantes. Pēc skolas viņš stundām ilgi blandījās pa ielām un devās mājās tikai tad, kad zināja — kāds no vecākiem noteikti būs mājās, bet Reinas tante prom. Uz Tīnu brālis tagad raudzījās ar gaužām aizdomām, it kā viņa kuru katru brīdi varētu pārvērst Kristiānu par žurku vai vēl ko ļaunāku. Tagad viņam bija skaidrs, kurš radījis haosu mājās toreiz, kad Reinas tantes vietā Tīnu pieskatīja Edvards.
Piektdien pirmajā starpbrīdī Marts nelika Kristiānām mieru, kamēr tas nebija apsolījis parunāt ar Miku. Runāt ar Lindu, Kristiānām par lielu atvieglojumu, uzņēmās Marts pats.
Kristiāns notvēra Miku nākamajā starpbrīdī, tieši pirms matemātikas stundas. Zēns stāvēja gaitenī pie loga un apjucis rakņājās savā mugursomā.
— Nesaprotu, kur tā palikusi, — viņš, piesarcis aiz uztraukuma, murmināja. — Es taču skaidri atceros, ka to ieliku. Vai ari tā bija iepriekšējā reize?
— Kas tev pazudis? — jautāja Kristiāns, un Miks salēcās.
— Mājasdarbu burtnīca, — Miks nelaimīgs atbildēja. — Es taču biju apsolījis, ka atnesīšu arī izlabotu iepriekšējo mājasdarbu, — izmisumā viņš izgāza somas saturu uz grīdas un sāka pa to vandīties.
Tieši tad noskanēja zvans uz stundu, un Miks abām rokām ņēmās lādēt visu savu mantību atpakaļ somā.
— Paklau, Mik, — sacīja Kristiāns, mulsi vērodams drauga izdarības. — Mums vajag pēc stundām satikties, man tev kas jāpastāsta.
— Jā, jā, — neklausīdamies atsaucās Miks. — Nu, kur gan tā sasodītā burtnīca?!
— Gaidīšu tevi pie garderobes pēc septītās stundas, — noteica Kristiāns un pusskriešus devās uz savu klasi.
Pēc pēdējās stundas Kristiāns nekavējoties devās uz garderobi, lai notvertu Miku, ja nu tas būtu aizmirsis viņu pagaidīt. Garderobē drūzmējās skolēni, jautri triekdami, smiedamies un stāstīdami cits citam, ko iecerējuši darīt brīvdienās. Miku nekur nemanīja. Kristiāns redzēja Martu, kas devās prom no skolas kopā ar Lindu — acīmredzot arī viņš vēl nebija paspējis meitenei neko izstāstīt.
Drīz garderobe bija tukša — tā kā bija piektdienas pēcpusdiena, visi steidzās pēc iespējas ātrāk pamest skolu. Kristiāns palika viens stāvam un vērojam skolas durvis, kas tikko bija aizvērušās pēc pēdējā skolēna.
— Vai tev kas pazudis? — vaicāja garderobes tantīte.
— Nē, nē… Es tikai gaidu draugu, — izvairīgi atteica Kristiāns un apsēdās uz viena no soliņiem. Viņš bija pārliecināts, ka Miks nav aizgājis no skolas, un cerēja, ka skolasbiedrs kuru katru brīdi parādīsies.
Taču Mika kā nebija, tā nebija.
Pēc četrdesmit minūtēm, kad Kristiāns, zaudējis pacietību un nospriedis, ka droši vien tomēr ir palaidis Miku garām, nolēma doties
mājup, garderobē parādījās Miks. Seja viņam bija koši sarkana, acis spīdēja. Viņš izskatījās nosvīdis.
Kristiāns izbrīnīts panācās Mikam pretim.
— Kur tu biji? — viņš jautāja. — Es tevi gaidu jau gandrīz stundu.
— Zinu, — noelsās Miks. — Piedod!
— Kā ar mājasdarbiem? Atradās?
— Nekā! Tieši tāpēc jau es aizkavējos. Matemātikas skolotāja pārskaitās, kad teicu, ka esmu atkal aizmirsis to mājās, un lika man sēdēt pēc stundām un rēķināt. — Miks elsdams stīvēja mugurā jaku. Viņam no pleca noslīdēja mugursoma, un, tai atsitoties pret zemi, kaut kas nošķindēja kā saplīsdams.
— Ko tu gribēji man stāstīt? — jautāja Miks, uzmaukdams galvā adītu mici, kad abi jau bija izgājuši no skolas.
Kristiāns mulsi nokrekšķinājās.
— Nu? — skubināja Miks. — Vai esi izdomājis, ko pasākt brīvdienās?
— Khmm… Nu, tā arī varētu teikt. Vai rītvakar esi brīvs?
— Jā, tas ir, domāju, ka jā. Kas ir?
Kristiāns ievilka elpu un sāka stāstīt. Beidzis runāt, viņš bija tikpat sarkans un nosvīdis kā Miks pēc mājasdarbu rēķināšanas, savukārt Miks pavērtu muti viņā blenza. Viņi vēl aizvien bija turpat, skolas pagalmā, jo pēc pirmajiem Kristiānā vārdiem Miks bija apstājies un pavērtu muti skatījies uz Kristiānu. Tieši tā viņš joprojām stāvēja.
Kad Kristiāns bija apklusis, labu brīdi klusēja arī Miks. Tad viņš izdvesa:
— Jēziņ, Kris, vai tas var būt?
Kristiāns sabozies tikai paraustīja plecus.
— Kris, tu taču negrasies mani izmuļķot, vai ne? Tu taču to nedarīsi?
— Zini, es pats jūtos kā muļķis, — noņurdēja Kristiāns.
— Tas taču ir pavisam neticami! — iesaucās Miks.
— Un to tu saki man, — atkal norūca Kristiāns. — Tas ir pilnīgs absurds. Un tomēr mums rīt uz turieni jāaiziet. Kaut vai tikai tādēļ, lai noskaidrotu, kāpēc viņi mums to stāsta un cik no tā visa ir pat ie sība. Iespējams, ka kaut kas tur tomēr ir…
Zēni sarunāja satikties pie Kristiānā mājās sestdien pulksten trijos pēcpusdienā.
Pārnācis mājās, Kristiāns steigšus zvanīja Martam, lai uzzinātu, kā draugam veicies ar Lindu. Taču Marts neatbildēja. Par laimi, Kristiānām arī šodien nevajadzēja sastapties ar Reinas tanti, jo mamma strādāja mājās un auklei bija iedota brīvdiena.
Marts piezvanīja pēc nepilnas pusstundas.
— Nu, kā tev gāja? — nepacietīgi jautāja Kristiāns.
— Un kā tev pašam? — ar ironijas pieskaņu atvaicāja Marts.
