— Nē, tas nenotiek nejauši, — teica Reinas tante. — Ir speciāla programma…
— Kāda programma? — nesaprata Kristiāns.
— Tiek pārbaudīti visi jaundzimušie bērni. Un tad, ja kāds ir imago radošs, viņam pierīko speciālu aukli.
— Tādu kā jūs… — novilka Kristiāns.
— Tieši tā. Mans uzdevums ir novērot bērna imago attīstību un gādāt, lai par to neuzzinātu neviena nepiederīga persona, arī vecāki. Reizēm spēja radīt imago izzūd, bērnam augot. Patiesībā tā notiek visbiežāk. Tikai viens no simt bērniem, kam agrā bērnībā piemitusi šī spēja, sešu gadu vecumā vēl aizvien ir saglabājis šo spēju. Un vēl mazāk ir tādu, kas spēj radīt imago, arī būdami pieauguši.
— Kā tad tā? — brīnījās Marts.
— Tas vēl nav skaidrs. Tāpat kā lielākā daļa jautājumu, kas saistīti ar imago rašanos, — teica Niks. Šī zinātne patiešām ir vēl tikai,, ja tā var izteikties, bērna autiņos, viņš atkal nosmīkņāja.
Marts jau labu brīdi bija nervozi dīdījies krēslā. Beidzot viņš, saņēmis dūšu, kautrīgi ierunājās:
— Vai tad, kad es piedzimu… Vai jūs arī man izmērījāt tos imagonus?
— Imagonus? Jā, protams, — atteica Reinas tante. — Diemžēl nekā ievērības cienīga tur nebija.
— Mmm… — vilies novilka Marts.
Kristiāns baltu aci pavērās uz draugu. Tad nu gan… Cilc labi, ka viņš pats nebija izpelnījies šādu uzmanību. Gatavā atslēgu meklēšana, nekas vairāk! Ja vēl Tīna nebūtu šādi izcēlusies…
— Starp citu, ar Kristiānu bija daudz interesantāk, — piebilda Reinas tante.
— Ko?! — Kristiāns satrūkās.
— Kad tu biji apmēram mēnesi vecs, imagometrs uzrādīja ļoti augstu aktivitāti, — sacīja Reinas tante. — Es uzmanīju tevi iztālēm, un mēs bijām veikuši visus sagatavošanās darbus, lai es varētu ierasties jūsu mājās. Diemžēl zināmu apstākļu dēļ tas ilgu laiku nebija iespējams, tāpēc mums bija jāsamierinās ar uzraudzību iztālēm. Bet likās, ka nekas īpašs nenotiek, kaut arī imagonu aktivitāte vēl aizvien bija augsta. Un tad piepeši tavi imagoni nokritās līdz nullei.
Kristiāns atviegloti uzelpoja — tātad viņš bija izārstējies no šīs kaites.
— Tā kā mums bija ko noņemties ar tavu māsu, mēs par to bijām pat priecīgi, — turpināja Reinas tante. — Divi spēcīgi imago meistari vienā mājā, turklāt, ja viens no viņiem ir pavisam sīks bērnelis, — Reinas tante palūkojās uz Tīnu, — tas varētu sagādāt krietnas problēmas.
— Bet kāpēc jūs mūs šeit atsaucāt? — piepeši vaicāja Kristiāns.
— Vai jūs parasti visu tā izskaidrojat?
— Parasti ne, — attrauca Niks, izklaidīgi bakstīdams savas krūzītes osiņu. — Parāsti tas notiek, kad cilvēks ir sasniedzis astoņpadsmit gadu vecumu. Šajā gadījumā — kad Tīnai būtu astoņpadsmit. Turklāt to stāstītu tikai Tīnai, neviens cilvēks no malas, pat ne tu, Kristiān, par to neuzzinātu.
— Tad kāpēc šoreiz… — nesaprata Kristiāns.
— Šis ir īpašs gadījums, — īsi noteica Reinas tante. — Un tagad mēs esam tikuši līdz tam, kāpēc šovakar esam šeit. Nik, varbūt tu pastāstīsi īsumā par imago dabu? — viņa palūdza Nikam, juzdama, ka puisis sāk garlaikoties.
— Kā tad! — Niks acim redzami atdzīvojās. — Redzat, imago būtībā ir tādi kā enerģijas tēli, tomēr tos veido arī kaut kāda matērija. Kas tā ir par matēriju jeb vielu, neviens īsti nezina. Pētnieki turpina ar to nodarboties. Tomēr viens ir skaidrs — imago ir samērā cieši saistīti ar saviem radītājiem un lielākoties nespēj pastāvēt neatkarīgi no tiem.
— Tātad Tīnas Elfiņa nevarētu iziet pastaigāties pa ielu, ja Tīna sēdētu šajā istabā, jā? — vaicāja Marts.
— Manuprāt, viņa varētu iziet pāris solu aiz durvīm, — nepārliecinoši noteica Niks, — bet ne tālāk.
— Cilvēks, kas spēj radīt paliekošus imago, ir ārkārtīgi spēcīgs imago meistars, — iestarpināja Reinas tante. — Pagaidām šādu cilvēku ir ļoti maz.
— Un kāds tam visam sakars ar mums? — vaicāja Kristiāns.
— Vistiešākais, — teica Reinas tante. — Pēdējo nedēļu laikā kāds no jūsu dzīvokļa iemītniekiem…
— Vai viesiem, — piebilda Niks.
— Vai viesiem, — piekrita Reinas tante. — Viens no jums ir devis ārkārtīgi spēcīgu imagonu plūsmu. Un mums ir aizdomas, ka ir radīts kāds paliekošais imago.
Kristiāns un Marts sēdēja galīgi apstulbuši, un pat Tīna, nopratusi, ka runa ir par kaut ko svarīgu, vaicājoši vērās brālī.
— Tīna? — minēja Kristiāns, bet Niks un Reinas tante nogrozīja galvu.
— Ne obligāti, — teica Reinas tante. — Protams, iespējams, ka tā ir Tīna. Taču tikpat labi tas varētu būt arī tu.
Tagad Kristiāns noliedzoši nogrozīja galvu. Lai nu kurš, bet viņš tas noteikti nav.
— Vai varbūt Marts, — teica Niks.
— Kā? — iesaucās Marts. — Bet manī taču nebija nekā no tiem… imagoniem.
— Nebija gan, — piekrita Niks. — Bet retumis šī spēja var parādīties ari vēlāk.
— Tad jau ari Kriša vecāki… — ieminējās Marts.
— Nē, tas nu gan ir pilnīgi izslēgts. ŠI spēja var parādīties pēkšņi līdz sešpadsmit gadu vecumam. Bet nekad tā nav radusies pieaugušajam.
— Tātad iespējami tikai daži varianti, — nomurmināja Marts.
— Tīna, Kriss un…
— Paklau, Mart, tās taču ir blēņas, — draugu pārtrauca Kristiāns. — Tās ir pilnīgas aplamības!
