— Zini, otrreiz es negribētu to darīt. Linda skatījās uz mani tā, it kā es būtu jucis. Sākumā domāja, ka mēģinu viņu piemuļķot, tikai nesaprata, ko es ar to cenšos panākt. Pēc tam viņa nodomāja, ka man prātiņā kaut kas sagriezies…
— Beigās noticēja?
— Viņa piekrita atnākt, — sacīja Marts. — Taču es ļoti šaubos, vai noticēja.
— Tad ta nu brīnums… — novilka Kristiāns. — Labi vēl, ka piekrita nākt. Man šķiet, es viņas vietā būtu tevi pasūtījis divas mājas tālāk.
— Par to es nešaubos, — Marts nosmīkņāja. — Es viņai teicu, ka par precīzu laiku vēlāk piezvanīšu. Ko tu sarunāji ar Miku?
Kristiāns pastāstīja, un draugi vienojās, ka uz Varžu māju, kā viņi bija nodēvējuši Nika namu, varētu doties visi kopā.
Sestdienas pēcpusdienā Kristiānā istabā sapulcējās visi: Mai ls, Linda, Miks, Tīna, Kristiāns un pat Spoks.
— Ko īsti jūs esat iecerējuši? — jautāja Linda.
Kristiāns mulsi knibināja rakstāmgalda stūri.
— Nezinu, cik daudz iMarts tev izstāstīja, — viņš uzsāka.
— Es izstāstīju visu, — teica Marts, saglauzdams savas cirtas, kas nupat bija sasniegušas to kritisko garumu, kas lika doties pie friziera.
— Viņš vakar sarunāja visu ko, — piekrita Linda, dīvaini uzlūkodama Martu. — Tiešām nesaprotu, kas jums prātā…
— Labāk nemaz par to nedomā. Tiksim pie Nika un Lietuvenes, tad pati visu redzēsi, — noteica Kristiāns, negribēdams iedziļināties sīkumos. Viņš nepavisam nevēlējās, lai Linda arī uz viņu skatās tāpat kā tikko uz Martu. Viņaprāt, tas neko labu neliecināja.
— Varbūt Tīna var palīdzēt, — ieteicās Marts. — Saprotu — tam ir grūti noticēt, bet, ja to redz savām acīm, tad gribot negribot…
— Nē, — teica Tīna.
— Paldau, tikai vienu pašu reizīti, — lūdzās Marts.
— Nekā nebija! — spītīgi teica Tīna un sāka spēlēties ar Spoku.
Kristiāns paraustīja plecus.
— Nekas nebūs. Ja viņa negrib, tad arī nedarīs. Tu viņu nepiespiedīsi.
— Un ko domā Lietuvene? — piepeši iejautājās Miks. — Ka varbūt ari kāds no mums spēj radīt šos ima… imig…
— Imago. Jā, viņa domā, ka tas ir iespējams, — piekrita Marts.
Linda nicīgi nosprauslājās, bet Kristiāns, acis nepaceldams, turpināja bakstīt rakstāmgaldu.
— Tad nu gan… — bijīgi novilka Miks, un Linda apveltīja viņu ar tādu pašu skatienu kā pirmīt Martu.
— Jūs visi esat jukuši, — viņa klusi noteica.
Kristiāns domās viņai pievienojās.
— Vai Spoks varēs nākt līdzi? — pēkšņi jautāja Tīna.
— Nedomāju vis, — šaubījās Kristiāns. Lietuvene par suni nebija neko teikusi, un zēnam šķita, ka viņa nepriecāsies vis, ieraudzījusi Spoku.
— Bez Spoka es nekur neiešu, — paziņoja Tīna un apķeras su nim ap kaklu.
Kristiāns zināja, ka tā arī būs, un samierinājās ar domu, ka vaja dzēs ņemt līdzi arī suni. Spoks, gluži kā nolasījis viņa domas, palun eināja asti un iesmilkstējās.
Marts ielūkojās pulkstenī.
— Ir jau pusčetri. Man liekas, mēs varam doties, — viņš sacīja.
Saģērbušies bērni un suns izgāja no mājas un devās cauri vecpilsētai uz Varžu māju. Pūta ledains vējš, un debesis bija nomākušās pelnu pelēkas. Ielas, kā jau sestdienas pēcpusdienā, bija pilnas ļaužu, bet sīkā ieliņa aiz Pētera baznīcas, kad bērni tajā nogriezās, bija tukša un klusa.
Ceļu rādīja Marts, jo, kā izrādījās, Kristiāns nebija to iegaumējis. Bērni gāja klusēdami, jo auksts vējš pūta ausīs un līda aiz apkakles, atņemdams jebkādu vēlēšanos sarunāties. Sīkām pārslām sāka snigt.
— O, pirmais sniegs! — iesaucās Miks, bet viņa saucienu pieklusināja vēja brāzma, kas to satvēra un ierāva tuvākajā vārtrūmē, apklusinādama pavisam.
Tīna ķerstīja sniegpārslas dūrainī, bet tās bija pavisam sīkas un itin nemaz neatgādināja tās lielās, skaistās pārslas, kuras viņa atcerējās no pagājušās ziemas.
— Drīz būsim klāt, — sacīja Marts.
Un patiešām — nepagāja ne minūte, kad viņi jau stāvēja pie sienā iegrimušajām durvīm, kuras apsargāja mēmās akmens vardes.
— Paskat, kādas! — iesaucās Miks, apbrīnodams vardes. Tām uz galvas bija izveidojusies balta sniega micīte, un tas izskatījās diezgan jocīgi.
Kristiāns trīsreiz pieklauvēja pie durvīm.
Durvis atsprāga līdz galam vaļā, un tajās, mulsi smaidīdams, stāvēja Niks.
— Nāciet tik iekšā! — viņš sacīja.
Iekšā izskatījās tāpat kā pagājušajā nedēļā. Tāpat kurējās kamīns, bet citādi pustukšā istaba grima tumsā. Kristiāns paraudzījās apkārt, bet Reinas tanti nekur nemanīja.
Niks ievēroja viņa skatienu un, nojauzdams, ko zēns meklē, sacīja:
— Viņa jau ir lejā — gatavo jums telpas.
— Lejā? — nesaprata Kristiāns.
— Tur, tālāk, — Niks pavirši pamāja uz attālākajām telpām.
— Tur ir pagrabstāvs.
Linda un Miks vēl aizvien stāvēja pie durvīm, nezinādami, ko iesākt. Beidzot Niks pievērsās viņiem, ar rokas mājienu aicinot nākt dziļāk istabā.
— Viņi diez ko netic, — klusi ieteicās Marts.
— Ak, kāds nu tur brīnums! — iesaucās Niks un atmeta ar roku.
— Man pašam vajadzēja ilgu laiku, lai pie tā pierastu, kaut arī es pats radu imago. — Viņš piemiedza ar aci Lindai un Mikam un piebilda:
— Nedomājiet ne par ko, uztveriet to kā spēli!
