Reinas tante it kā sastinga, cieši lūkodamās uz sveci. Kristiānām likās, ka viņa pat neelpo. Tad piepeši svece izdzisa un pret griestiem uzvijās tieva dūmu grīstīte.
— Tas ir viens no piemēriem, kas pierāda, ko spēj panākt koncentrējoties, — sacīja Reinas tante.
— Kā jūs to izdarījāt? — Marts bija sajūsmināts.
— Es jau teicu — koncentrējoties, — atteica Reinas tante.
— Es ari tā protu, — piēpeši ierunājās smalka balstiņa. Tīna bija piecēlusies kājās un gāja pie Reinas tantes.
Aukle vēlreiz iededza sveci. Tīna apstājās un skatījās uz to. Nepagāja ne trīs sekundes, kad svece izdzisa.
Kristiāns neticīgi pašūpoja galvu. Linda to pamanīja.
— Kaut kāds triks, — viņa nočukstēja, bet Reinas tante sadzirdēja.
— Nav nekāda trika, tas ir, nekāda burvju trika. Tā ir tikai koncentrēšanās. Tajā bridi ir cieši jāiedomājas, ka svece nodzisusi, — un tad tā arī nodzisīs. Protams, ne katrs to var izdarīt, un arī imago meistariem ir daudz jātrenējas, lai tas izdotos.
— Bet kā tad Tīna… — samulsis ieteicās Kristiāns.
— Ziemassvētkos, — Tīna klusi sacīja. — Un citās reizēs…
Kristiāns atcerējās, ka patiesi — Ziemassvētkos viņi bija ļoti samulsuši, kad nepārtraukti nodzisa eglītē iededzinātās svecītes. Tētis nodomāja, ka kaut kur velk vējš, un vairākas reizes pārbaudīja logu, taču spraugu neatrada.
— Nu labi, tad ķersimies klāt, — rosīgi teica Reinas tante, ielūkodamās pulkstenī. — Katrā ziņā koncentrēšanās spēju treniņš nāks jums par labu jebkurā gadījumā — vai tie būtu imago, vēsture vai matemātika.
To viņai nevajadzēja teikt, jo, izdzirdot vārdu “matemātika”, Miks kļuva tik sarkans, ka Kristiāns pamatīgi izbijās. Draugs izskatījās tā, it kā viņam būtu kļuvis slikti.
— Tev viss kārtībā? — vaicāja Kristiāns.
Miks skaļi nokremšļojās un pamāja ar galvu.
— Tā, tā, — teica Reinas tante. — Sāksim ar pavisam vienkāršu uzdevumu.
Kristiānām tas izklausījās draudīgi, bet Reinas tante jau turpināja:
— Visiem būs jāaizver acis un jāiedomājas tas, ko es teikšu. Jūš nedrīkstat atvērt acis, iekams nebūšu atļāvusi. Aizvērtām acīm jums jākoncentrējas uz to, ko būšu pateikusi. Tagad taisiet acis ciet.
Visi, izņemot Spoku, paklausīja.
Tiklīdz Kristiāns bija aizvēris acis, viņš juta, ka uzmācas miegs. Telpā bija kļuvis diezgan silts, un paklājs bija tik mīksts…
— Tagad iedomājieties, — atskanēja Reinas tantes balss, un Kristiāns pat satrūkās, — iedomājieties naksnīgas ziemas debesis! Tās ir melnas, bet tajās spīd apaļš, balts mēness. Pamēģiniet saskatīt plankumus uz tā!
Kristiāns mēģināja, un mēness plankumi viņam atgādināja plankumu uz Spoka sāniem.
— Nakts ir ledaini auksta, jo pūš ziemeļvējš. Pāri mēnesim slīd mākoņi. Brīžam tie aizklāj mēnesi pavisam, un tas spīd cauri mākoņiem kā gaišāks plankums.
Tad viņa apklusa.
Kristiāns domāja par mēnesi un vēja trenktiem mākoņiem, un kādu brīdi tas viņam tīri labi padevās. Kaut arī telpā valdīja klusums, brīžiem zēnam pat šķita, ka viņš dzird vēja aurus.
Reinas tante vairs neko neteica, klusums ieilga, un mēness pazuda no Kristiānā prāta. Viņš iedomājās — nez vai nevar jau vērt acis vaļā, taču, atcerējies Reinas tantes norādījumu, paturēja tās aizvērtas un atkal sāka domāt par naksnīgajām, mākoņainajām debesīm.
— Nu, pietiks! — atskanēja Reinas tantes balss, un Kristiāns satrūcies atvēra acis. Arī pārējiem acis bija vaļā. iMiks izskatījās samiegojies, Marts domīgs, bet Linda — garlaikota. Tīna bužināja Spoka ausis.
Reinas tante sarauktu pieri lūkojās bērnos.
— Nu, kā? — viņa vaicāja. Neizklausījās, ka viņa cer sagaidīt ko labu.
Neko labu viņa arī nesagaidīja.
Bērni neteica neko, kāds tikai paraustīja plecus.
Reinas tante diezgan neapmierināti viņos vērās, tad atmeta ar roku.
— Labs ir, — viņa noteica. — Ko gan var gribēt pirmajā reizē. — Piegājusi pie plaukta, viņa izņēma vairākas paciņas, kas izskatījās pēc salocītām papīra lapām, pārsietām ar auklu.
— Šeit jums būs mājasdarbs nākamajai nedēļai, — viņa sacīja, pasniegdama katram bērnam pa paciņai. Miks, izdzirdot vārdu “mājasdarbs”, sāpīgi saviebās.
Paciņās patiešām bija salocītas papīra lapas. Uz virsējās bija rakstīts “Pirmais vakars”.
— Katru vakaru pirms gulētiešanas paņemsiet vienu lapiņu, — teica Reinas tante, — un piecpadsmit minūtes ar aizvērtām acīm domāsiet par to, kas uzrakstīts uz tās. Lai nejauktu domas, jūs nedrīkstat ielūkoties citās lapiņās — katru vakaru varat izlasīt tikai vienu vienīgu. Vai skaidrs?
Bērni klusēdami pamāja. Vienīgi Linda pavīpsnāja, un Reinas tante, to pamanījusi, piegāja pie meitenes.
— Zinu, ka tev tas viss šķiet muļķīgi un tu nespēj tam noticēt. Tomēr es lūdzu tevi šoreiz paklausīt un trenēties kopā ar pārējiem. Tici man, pienāks diena, kad tev tas noderēs.
Runādama Reinas tante cieši raudzījās Lindai acīs, un meitenei laikam kļuva neērti, jo viņa pat piesarka. Kad Reinas tante vaicāja, vai Linda piekrīt darboties kopā ar pārējiem, meitene tikko manāmi pamāja ar galvu.
Niks, kas visu laiku bija sēdējis pavisam klusi, tagad tik strauji pietrūkās kājās, ka Kristiāns atkal salēcās.
