— Spēja radīt imago nav nekāda nenormālība — tas ir pirmais un galvenais, kas jums jāsaprot. Jums jāsaprot, ka būtībā šī spēja ir ielikta katrā cilvēkā, bet tikai daži šo spēju apzinās. Tā ir dāvana, tā ir vēl viena brīnumaina maņa, tāpat kā redze un dzirde. Ja aklais teiktu, ka visi redzīgie ir nenormāli, tu taču viņam nepiekristu, vai ne? Šeit savukārt redzīgā ir Tīna, bet pārējie ir kā aklie, kas nodzīvo savu dzīvi, tā arī neuzzinājuši, kas viņiem iet secen.
— Kaut kas neticams, — nomurmināja Marts.
— Vai ne? — līksmi atsaucās Niks. — Tas patiesi ir apbrīnojami, sevišķi, kad ar to saskaras pirmo reizi.
— Nu labi, — klusām teica Kristiāns. — Pieņemsim, ka es jums noticēju. Un kas tad tie imago īsti ir?
— To neviens īsti nezina, — Reinas tante atbildēja. I’at tagad ne. Protams, viss sākas no domas. Tā, ko jūs tikko redzējāt, bija…
— Elfiņa, — sacīja Tīna, beidzot pacēlusi galvu. Bet viņa nobi jās un aizgāja.
— Tas nekas, — sacīja Reinas tante. — Galvenais, ka viņa vispār atnāca. Elfiņa ir vistīrākais Tīnas imago — par to, es domāju, jums nav ne mazāko šaubu.
Kristiānām iešāvās prātā visas tās pasaku grāmatas, ko Tīna savā laikā bija izšķirstījusi, un viņš domās piekrita Reinas tantei. Patiešām, tāda būtne kā Elfiņa varēja nākt tikai no Tīnas.
— Tīna radīja Elfiņu, kad viņai bija garlaicīgi. Tā viņai bija kā rotaļu biedrene. Bet, atgriežoties pie imago vispār… Jā, to rašanās principi vēl aizvien ir neskaidri. Zināms, ka darbojas kaut kādi īpaši smadzeņu vilni, kaut kas, kas spēj radīt paliekošu attēlu. Un ne tikai attēlu… Dažkārt imago ir tik noturīgi, ka spēj pat atrasties lielākā attālumā no saviem izgudrotājiem un kādu bridi eksistēt paši par sevi.
— No kā tad viņi ir veidoti? — jautāja Kristiāns, juzdams, ka viņu atkal pārņem neticība.
— Ak, to vēl neviens nav spējis atšifrēt, — atzina Reinas tante.
— Imago zinātne ir pavisam jauna.
— Kāpēc? — jautāja Marts. — Ja jau cilvēki ir spējuši to darīt sen?
— Jūs noteikti esat dzirdējuši par to, kas notika agrāk. Par raganu dedzināšanu viduslaikos un tamlīdzīgi. Un kā jums šķiet, kas ir spoki? No tādām lietām cilvēki allaž ir vairījušies un bijušies. Tāpēc tie, kam šī spēja piemita, centās to noslēpt.
— Bet tagad? — taujāja Marts. — Tagad taču cilvēki ir daudz gudrāki! Tagad nevienu par to uz sārta neliktu?
— Uz sārta ne, protams. Cilvēki patiesi ir tapuši gudrāki. Gudrāki, viltīgāki un negausīgāki. Un tas nozīmē, ka, ieguvuši savā varā: šādu iespēju, viņi censtos no tās gūt maksimālu labumu.
— Un kas tur slikts? — nesaprata Marts.
— Tas, ka tāds labums ļoti nemanāmi var pārvērsties par ļaunumu. Cilvēkiem piemīt tieksme pārkāpt robežas, viņi neprot apstāties. Viņi iet uz priekšu, kamēr iznīcina paši sevi. Un tas pats notiktu arī ar imago meistariem.
— Imago meistariem, — atkārtoja Kristiāns.
— Cilvēkiem, kas spēj radīt imago, — sacīja Reinas tanlc. Viņi liktu izmantoti, līdz notiktu kaut kas nelabojams. Tāpēc mes liir.i mies savrup.
Iestājās klusums. Niks piecēlās un iemeta kamīnā vēl dažas mal kas pagales. Uguns uzliesmoja ar jaunu sparu, un Kristiāns sajuta no kamīna uzplūstam karstuma vilni.
— Kad jūs uzzinājāt par Tīnu? — jautāja Kristiāns. — Nu, to, ka viņa ir… nu…
— Viņai vēl nebija pat divi mēneši, — atbildēja Reinas tante.
— Kā tad jūs…?! — Marts neizpratnē iesaucās.
— Redzi, tas, ka cilvēki rada imago — pat tikai tas, ka viņos atklājas šī spēja, — nepaliek nepamanīts. Tā tomēr ir diezgan spēcīga enerģija, un kā jebkuru enerģiju to var izmērīt.
Niks bija devies uz blakus telpu. Tagad viņš atkal parādījās, turēdams rokās nelielu kastīti. Kastītes augšpusē bija tāda kā skala.
— Imagometrs, — sacīja Niks, nolikdams savādo aparātu uz galda.
— Viens no pēdējiem modeļiem, diezgan jutīgs, tas ir, sajūt jau samērā nelielas imago enerģijas plūsmas.
Kristiāns un Marts aplūkoja aparātu. Zem skalas, kas spēja iz mērīt no nulles līdz tūkstotim kaut kādu vienību, apzīmētām ar bur tiem IM, bija vairākas pogas un tāds kā kloķis.
— Skala mēra imagonus — tā tika nosauktas imago enerģijas da ļiņas, — paskaidroja Niks. — Šis aparāts uztver enerģijas plūsmu ari cauri māju sienām. Gribat redzēt, kā tas darbojas?
Zēni apstiprinoši pamāja.
Niks paņēma imagometru un noklikšķināja slēdzi. Aparals klusi iedūcās, un bulta uz skalas sāka raustīties.
— Pēc pāris sekundēm tā nostabilizēsies, — sacīja Niks, vēro dams skalu.
Patiešām, pēc brīža bulta turpināja virzīties pa skalu uz augšu, līdz apstājās pie iedaļas 130. Tad tā noraustījās, uzlēkdama līdz pat
divsimtajai iedaļai, pēc tam noslīdēja atpakaļ pie 130 un tur ari palika.
— Tīnas rādījums būtu mazāks, — sacīja Niks. — Bet mēs šeit esam vairāki.
— Tātad arī jūs ar Reinas tanti… — izdvesa Marts.
— Jā, mēs abi esam imago meistari, — teica Niks. — Taču mēs patlaban neko neradām. Ja šeit būtu Elfiņa, cipars būtu augstāks, — puisis nosmīkņāja.
— Tad kā jūs uzzinājāt, ka Tīna arī to spēj? — Kristiāns atkal jautāja. — Nejauši?
