— Manuprāt, derētu kaut kas iedvesmai! — Niks iesaucās un pamāja uz zāles vidu. — Skatieties turp!
Kristiāns pavērās turp, kur bija norādījis Niks, un arī pārējie bērni darīja tāpat. Sākumā nekā neparasta viņi nemanīja. Viss bija klusu, tikai Reinas tante kaut ko diezgan neapmierināti bubināja. Tad viens no spilveniem zāles vidū uz tepiķa sakustējās. Kristiāns cieši vēroja spilvenu, bet Spoks klusi ieņurdējās un pietrūkās kājās. Spilvens vēlreiz sakustējās un apvēlās otrādi.
Tajā vietā, kur tikko bija gulējis spilvens, tagad rēgojās resns, zaļš stublājs. Tas auga turpat no paldāja, un stublāja galā šūpojās resns pumpurs. Kristiāns iepleta acis un, nenovērsdams skatienu, vēroja,
kā stublājs aug aizvien garāks. Cita pēc citas izsprāga vairākas tumši /.alas lapas, un pumpurs brieda aizvien lielāks un ieguva tādu kā dzeltenīgu nokrāsu, kaut arī telpas pustumsā īsti labi nevarēja saskatīt. Kad pumpurs jau bija pacēlies labu tiesu no grīdas, tas ar paukšķi sāka vērties vaļā. Un jau pēc īsa brīža bērnu acu priekšā ziedēja brīnumskaista, zeltaina puķe.
Niks noklakšķināja ar mēli, un puķe pazuda kā nebijusi.
— Tas tā, — Niks nosmīkņāja. — Motivācijai…
Neviens neteica ne vārda, un pat Linda izskatījās apmulsusi.
Izskatījās, ka Reinas tante smīkņā.
Vēl aptuveni divas stundas viņi Reinas tantes vadībā centās uzlabot savas koncentrēšanās spējas, veicot dažādus uzdevumus. Taču, tā kā uz priekšu viņi necik nepavirzījās, Reinas tantei beidzot apnika.
— Šodienai pietiks, — viņa noteica. — Pirmajai reizei esat gana daudz redzējuši. Par iemācīšanos, protams, to nevar saukt, bet tam vajadzīgs laiks. Jums labāk sākumā patrenēties individuāli. Ceru, ka nākamā nedēļa jums nepaies veltīgi un nākamsestdien varēsim pastrādāt nopietnāk.
Niks strauji pielēca kājās.
— Es jūs pavadīšu uz izeju, sekojiet man! — Jaunais cilvēks metās uz durvju pusi. Un drīz viņi bija uz ielas.
— Ko tu par to domā? — Kristiāns vaicāja Martam, kad Lindas un Mika vairs nebija klāt.
Draugs paraustīja plecus.
— Tas joks ar puķi izskatījās diezgan pārliecinoši, — viņš noteica.
— Nu jā, bet vai tad tas nevarēja būt vienkārši triks? — neatlaidās Kristiāns.
— Nu, nez… Neizskatījās pēc trika. Gan jau redzēsim, kas tur īsti ir. Izskatās, ka viņi diezgan nopietni ir ķērušies pie mūsu mācīšanas. Un, godīgi sakot, man nekas nebūtu pretim, ja es varētu sev šad un tad uzburt kādu pīrādziņu, — viņš nosmīkņāja.
— Nepaliec smieklīgs! — nošņāca Kristiāns. — Diez vai tur kāds nodarbojas ar pīrādziņu uzburšanu!
Marts tikai smaidīja. Lai ko teiktu Kristiāns, zēnam viss notiekošais tomēr šķita gana interesants, lai iesaistītos. Katrā ziņā nekā aizdomīga nemanīja.
— Nāc, Tīna, ejam mājās! — uzsauca Kristiāns. — Ja tev rīt nav, ko darīt, piezvani, — viņš teica Martam.
Marts pamāja, un viņi šķīrās.
Atlikušo ceļu mājup Kristiāns domāja tik saspringti, ka viņam sāka sāpēt galva. Taču neko viņš tā arī neizdomāja.
Visu ziemu un pavasari bērni ik sestdienu devās uz Varžu māju, lai trenētos “imago mākslā”, kā to dēvēja Niks. Pat skeptiskā Linda un Kristiāns bija aizrāvušies, jo Niks prata bērnus iesaistīt, ik reizi izdomādams ko jaunu vai nodemonstrēdams kādu neticamu triku.
Pienāca jūnijs.
Tomēr necik tālu Reinas tante un Niks ar bērniem nebija tikuši. Vienīgā no bērniem, kas spēja izveidot imago, joprojām bija un palika Tīna. Pārējie neizrādīja ne mazākās pazīmes, ka kāds no viņiem varētu būt imago meistars.
Reinas tante un Niks bija pilnīgā nesaprašanā.
— Esmu pārliecināta, ka vismaz viens no viņiem ir uz kaut ko spējīgs, — mulsi sacīja Reinas tante kādu vakaru, kad bērni jau bija devušies prom un viņi ar Niku vieni sēdēja IMA apspriežu zālē.
— Zinu, — atsaucās Niks. — Lai nu kas, bet imagometrs nemelo!
Vairākas reizes nodarbību laikā imagometra bultiņa piepeši bija sākusi raustīties un uzlēkusi pat līdz piecsimtajai iedaļai. Taču, kad Niks bija mēģinājis mērīt imagonus katram bērnam atsevišķi, tas allaž bija palicis mēms, vienīgi Tīnai uzrādot pavisam nelielu aktivitāti.
— Tas ir kas mistisks, — novilka Reinas tante. — Reizēm man jau sāk likties, ka mēs te darbojamies velti.
Pat Niks, parasti jautrs un dzīvespriecīgs, izskatījās noraizējies.
— Varbūt mums vajadzētu vērsties pie Gardara? Kā tu domā? — viņš beidzot klusi ieteicās.
Reinas tante brīdi domāja, tad pamāja ar galvu.
— Jā, — viņa teica. — Tā arī jādara. Izskatās, ka paši mēs galā netiksim. Un tam bērnam — lai kurš tas arī būtu — jāiemācās kontrolēt savu imago prasmi. Galu galā, mēs neesam vienīgie, kurus interesē labi meistari.
Skola bija beigusies, un Kristiāns ar draugiem pavadīja daudz laika ārpus mājas. Bija pārsteidzoši silts jūnijs, un Kristiāns ar Lindu augām dienām dzīvojās pa pilsētu un tās parkiem, pārbaudīdami savu digitālo fotoaparātu iespējas. Kad Marts nebija iegrimis kārtējā aizraujošā grāmatā, viņš pievienojās abiem fotomeistariem.
Arī Tīna ar Spoku negribēja palikt mājās.
