— Spokam vajadzīgs svaigs gaiss, — savilkusi seju nopietnā grimasē, sacīja Tīna. — Daudz, daudz svaiga gaisa, — viņa piebilda.
Spoks piekrītoši ierūcās.
Kristiāns stāvēja sabozies. Viņam šķita, ka daudz labākas bildes viņam sanāktu tad, ja laiku pa laikam kādā objektīva stūrī nerēgotos Tīnas bize vai Spoka aste. Taču arī mamma uzskatīja, ka svaigs gaiss nāks Tīnai un Spokam par labu. Un Kristiānām atlika tikai piekāpties.
Kristiāns ar Lindu mēdza savā starpā sacensties. Viņi izdomāja kādu tēmu, par ko uzņemt bildes, un dienas beigās attēlus salīdzināja. Bilžu apskatē tika pieaicināti arī Marts ar Miku, un bieži vien vērtēšana beidzās ar skaļām diskusijām.
Arī šodien Kristiāns ar Lindu bija nolēmuši sarīkot sacensības. Viņi nekādi nevarēja vienoties par tēmu, līdz gluži neviļus iesaistījās Tīna.
— Nez, vai šajā pilsētā ir arī kāds skābūzis, — viņa murmināja, likdama Spokam kakla siksniņu.
— Kas? — izsaucās Kristiāns.
— Skābūzis, — atkārtoja Tīna. — Nez, vai te ir kāds skābūzis!
— Kas par skābūzi?! — smējās Linda.
— Mamma šorīt teica tētim, ka tas pussalūzušais virtuves kombains būs jānobēdzina kādā skābūzī. Tikai man liekas, ka te nekādu skābūžu nav. Vai tad ir? — Mazā jautājoši palūkojās uz Kristiānu un Lindu.
Tie abi saskatījās, un Kristiāns piemiedza ar aci.
— Nu, to mēs varētu noskaidrot, — viņš sacīja. — Vakarā tu varēsi izvēlēties, būs vesela skābūžu kolekcija, — viņš smējās.
Arī Linda ķiķināja.
— Labs ir, lai tad iet skābūži, — viņa irgodamās teica un, pametusi ar roku Kristiānām un Tīnai, devās skābūžu medībās.
— Pagaidi mūs! — iesaucās Tīna un aizmetās viņai pakaļ. Spoks ievaukšķējies arī metās rikšos.
Tīna pati izvēlējās, vai doties līdzi Kristiānām vai Lindai. Šodien acīmredzot bija Lindas kārta.
ļ
Kristiāns bija bezrūpīgs un laimīgs. Bija taču vasara, turklāt pats vasaras sākums, kad priekšā gandrīz veseli trīs brīnišķīgi brīvības mēneši. Pēc Jāņiem mammai sāksies atvaļinājums, un tad viņi visi, izņemot tēti, brauks dzīvot uz Egļkalni.
To atcerējies, Kristiāns iedomājās — nez kas notiks ar viņu sestdienas nodarbībām. Tad taču tās būs jāatceļ, jo Kristiāns neparko nebija ar mieru palikt pilsētā. Vasaras Egļkalnē allaž bija pats jaukākais laiks gadā.
Kristiāns klīda pa pilsētu, ik pa brīdim nobildēdams ko ievērības cienīgu, taču nevienu skābūzi tā arī nebija atradis.
Pulkstenis bija jau gandrīz pieci pēcpusdienā, kad zēns teciņus metās uz Varžu māju.
Kad viņš ar piecu minūšu nokavēšanos aizelsies iemetās IMA
apspriežu zālē, visi jau bija priekšā. Marts pastūma uz viņa pusi krēslu, un Kristiāns, vēl aizvien skaļi elsdams no skrējiena, apsēdās.
— Kāpēc Lietuvene šodien tāda drūma? — Kristiāns čukstus vaicāja draugam, kad bija brīdi vērojis Reinas tanti.
— īsti nezinu, — tāpat čukstus attrauca Marts. — Laikam kaut kas ir noticis. Pirms tu ienāci, viņa teica, ka esot kaut kas paziņojams.
— Varbūt viņa paziņos, ka mēs beidzam šo pasākumu, — cerīgi minēja Kristiāns. — Drīz mēs braucam uz Eg]kalni, un tad j…
— Beidzot visi sanākuši, — skaļi konstatēja Reinas tante, pārtraukdama Kristiānu pusvārdā. — Man jums ir kāda ziņa. Mēs visi, kas šeit esam, dosimies uz Islandi.
— Ko mēs darīsim? — nesaprata Tīna.
— Tas ir, kā — uz Islandi? — galīgi apstulbusi, vaicāja Linda.
— Pavisam uz Islandi?
Acīmredzot Linda bija vienīgā no bērniem, kas apjauta, kur atrodas Islande. Vismaz par sevi Kristiāns bija drošs — viņš zināja tikai to, ka tāda Islande kaut kur ir, bet kur, par to viņam nebija ne mazākās nojausmas. Ja viņam liktu minēt, viņš droši vien izvēlētos kādu no Zemes poliem.
— Brauksim uz Islandi, — atkārtoja Reinas tante gadījumam, ja kāds nebūtu lāgā sadzirdējis. — Un turklāt drīz vien.
— Kad? Kā? Kāpēc? — skanēja no visām pusēm.
Tīna gan gribēja zināt tikai vienu.
— Vai Spoks arī drīkstēs braukt?
Reinas tante acīm redzami negribīgi, tomēr pamāja ar galvu.
— Tas ir labi, — apmierināti sacīja Tīna. — Tad es arī braukšu.
— Es nevaru braukt ne uz kādu Islandi, — paziņoja Kristiāns.
— Mēs brauksim uz Egļkalni.
Linda paskatījās uz viņu tā, it kā viņš būtu piepeši zaudējis prātu.
— Vai tu esi pie pilnas sajēgas? — viņa jautāja, acis iepletusi.
— Tu labāk gribi braukt uz Egļkalni nekā uz Islandi?!
Kad Kristiāns apjucis pamāja ar galvu, meitene iepleta acis vēl platākas un tikai neticīgi pašūpoja galvu.
Miks, noklausījies sarunu, acīmredzot kautrējās izrādīt Lindai savu nezināšanu, un tagad, pieliecies pie Kristiānā, čukstēja viņam ausī:
— Kur tā Islande ir?
Kristiāns saviebās un paraustīja plecus.
— Islande atrodas šeit! — Piepeši pielēcis kājās un nez no kurienes izrāvis paprāvu globusu, Niks ar rādītājpirkstu bakstīja tajā.
Bērni sastājās viņam apkārt.
— Otra lielākā sala Ziemeļatlantijas okeānā, — deklarēja Niks.
— Atrodas starp sešdesmit trešo un sešdesmit sesto platuma grādu un trīspadsmito un divdesmit ceturto garuma grādu. Kopējā platība — simt trīs tūkstoši kvadrātkilometru.
