— Berija Bandu? — neticīgi pārjautāja Kristians. Tas izklausījās kā no multiplikācijas filmas.
— Berija Bandu, — apstiprināja Reinas tante. — Tas ir no viņu vadoņu uzvārda. Redzi, to bandu vada dvīņubrāļi — Hugo un Maikls Be riji.
— Berry tulkojumā no angļu valodas nozīmē oga’, — Niks paskaidroja Tīnai. — Viņi abi ir pilnīgi traki, pat izveidojuši sev ģerboni ar čūskogām. Tā ir indīga oga, — viņš piebilda. — Divas čūskogas viena otrai pretim un divi lielie B burti — tāds ir to salašņu ģerbonis.
— Viņi nodarbojas ar visu ko, — sacīja Reinas tante. — Visu veidu noziedzība… viss, ko vien varat iedomāties… nav pat vērts to sākt uzskaitīt. Pats svarīgākais ir tas, ka viņi cenšas savervēt pašus talantīgākos imago meistarus.
— Kā tad, — pavīpsnāja Niks. — Meklē labākos speciālistus, ja tā var izteikties.
— Viņi darbojas paralēli VIMS, — turpināja Reinas tante. — Slepus pārbauda bērnu imago aktivitāti. Un tad iesūta savus aģentus novērošanai. Taču viņi to dara slepus, jo VIMS tomēr ir daudz lielāka un spēcīgāka organizācija un atklāti rīkoties Berija Banda neuzdrošinās.
— Kad bērni sasnieguši divpadsmit trīspadsmit gadu vecumu, Berija Banda mēģina pārvilināt talantīgākos savā pusē, — Reinas tante stāstīja tālāk. — Piesola nez kādus labumus. Un diemžēl jāatzīst, ka viņiem tas nereti izdodas. Sliktākais ir tas, ka viss notiek
slepus, un VIMS bieži vien to nemaz nenojauš, iekams jaunietis nav sasniedzis astoņpadsmit gadu vecumu un nepazūd no redzesloka.
— Kas tad notiek? — vaicāja Marts.
— Nu, viņš aiziet pagrīdē un pilnībā pievienojas Berija Bandai, — paskaidroja Niks. — Mēs viņus vairs nesastopam.
— Jā, tikai redzam darbībā, — drūmi novilka Niks.
— Un kāds tam visam sakars ar mums? — Kristiāns vēl aizvien nesaprata.
— Vistiešākais, — tikpat drūmi kā pirmīt Niks, noteica Reinas tante. — Viens no jums ir talantīgs, ārkārtīgi talantīgs. Un es būtu ļoti pārsteigta, ja Berija Banda būtu to palaidusi garām.
— Noteikti ne, — iestarpināja Niks. — Agri vai vēlu viņi mēģinās ar jums sazināties un pārvilināt savā pusē.
— Nu un tad? — nesaprata Marts. — Mēs taču nepiekristu!
— Viņiem ir sava taktika attiecībā uz tiem, kuri nevēlas ar viņiem sadarboties, — teica Niks. — Tie gluži vienkārši tiek nolaupīti.
Bērni noelsās.
— Nolaupīti? — neticīgi pārjautāja Kristiāns. — Vai tad tā var piespiest darīt pa viņu prātam?
— To mēs nezinām, — teica Niks. — Par pazudušajiem bērniem neviens nekad vairs neuzzina. Viņi pazūd bez pēdām.
Labu brīdi zālē valdīja klusums. Kristiāns juta, ka viņam pār kauliem pārskrien šermuļi. Viņš nodrebinājās. Ja līdz šim viss bija licies kā diezgan bezjēdzīga, bet tajā pašā laikā nevainīga rotaļa, tad tagad rotaļa pārvērtās par īstenību. Turklāt diezgan biedējošu īstenību.
Pēkšņi viņam ienāca prātā vēl kas, ko viņš jau sen bija gribējis pajautāt. Iebāzis roku džinsu kabatā, viņš izvilka nelielu vizītkarti un sniedza to Reinas tantei.
— Lūk, — zēns sacīja, — varbūt jūs viņu pazīstat?
Reinas tante apmulsusi raudzījās uz sudrabaino vizītkarti.
— Januss Kopers, — viņa burtoja, — sertificēts ņurņuku mednieks. Kas, pie velna, tas tāds?!
Kristiāns izstāstīja par savu un Marta dīvaino sastapšanos ar mazo vīreli, un Reinas tante saspringti viņā klausījās. Arī Niks nenovērsa no zēna ne acu.
— Vizītkarti es paturēšu, — sacīja Reinas tante, iebāzdama to sev kabatā. — Un nekādā gadījumā jūs nedrīkstat ar viņu sazināties!
Kristiāns ar Martu apmulsuši saskatījās.
— Kāpēc? Kas viņš ir? — vaicāja Kristiāns.
— To es nezinu, es nekādu Janusu Koperu nepazīstu, — sacīja Reinas tante. — Bet viens nu gan man ir skaidrs — viņš nav no mūsējiem. Un tas stāsts izklausās tipisks Berija Bandai — laiku pa laikam viņi izmanto visādus trikus, lai apvārdotu bērnus.
— Viņi ir kaut ko uzoduši, — domīgi sacīja Niks. — Kāpēc tad lai viņi ap jums slamstītos?
— Bet kas tas bija par zvēru? — joprojām nesaprata Kristiāns.
— Imago, protams, — sacīja Niks. — Un vīrelis pats to bija radījis. Man šķiet, es saprotu, ko viņi gribēja panākt, — Niks domīgi piebilda.
— Ko tad? — Kristiāns ar Martu atkal reizē iesaucās.
— Viņiem šķita: ja nu kāds no jums kādreiz radītu paliekošo imago un apjuktu, jūs noteikti viņam piezvanītu. Un tad Berija Bandai būtu visi ceļi vaļā.
Tīna no teiktā nebija sapratusi nenieka un mierīgi spēlējās ar Spoku, bet visi pārējie izskatījās tikpat iztrūkušies kā Kristiāns.
— Bet kāds tam visam sakars ar Islandi? — pēdīgi ierunājās Linda.
— Islande… — domīgi novilka Reinas tante. — Tas ir cits stāsts.
Kristiānām sāka likties, ka vienam vakaram stāstu ir pārāk
daudz. Viņš juta, ka vēl pāris tādu stāstu, un viņš atkal jutīsies kā visīstākais atslēgu meklētājs.
