— Redzat, mīlīši, — ierunājās Niks, acīmredzot uzņemdamies atbildību par nākamo stāstu. — Pasaulē ir vairākas vietas, kas ir lab vēlīgākas imago radīšanai nekā citas. Tās ir vietas, kur ļaudis sevišķi cieši tic dažādām vietējām teiksmām un leģendām. Tāda vieta ir, piemēram, Norvēģija ar tās troļļiem. Tāda vieta ir ari Īrija. Un tāda vieta ir Islande.
— Protams, ir arī vietas citur pasaulē, ne tikai Eiropas ziemeļu daļā, — piebilda Reinas tante. — Taču šobrīd tas nav svarīgi. Šobrīd mūs interesē vienīgi Islande, jo turp mēs dosimies.
— Tieši tā, — apstiprināja Niks, kā baidīdamies, ka Reinas tante varētu pārņemt viņa stāstījumu. — Neviens lāgā nezina, kāpēc, bet tieši Islande ir sevišķi spēcīga imago zona. Tas nozīmē, ka tā ir labvēlīga vieta imago radīšanai.
Tā kā bērni joprojām neizpratnē lūkojās, viņš paskaidroja vēl tuvāk.
— Tur ir vieglāk imagot, — viņš sacīja, izpelnīdamies iznīcinošu skatienu no Reinas tantes puses.
Toties bērni tagad saprotoši pamāja.
— Islandē ļaudis vēl aizvien tic visvisādiem ērmiem — elfiem un citiem, — stāstīja Niks un nosprauslojās: — Nu, jāatzīst, ka tā vide visnotaļ veicina fantāziju.
— Un tāpēc, — turpināja Reinas tante, — tieši Islandē ir izveidota jauno imago meistaru apmācības vieta. Visi nākamie imago meistari no Eiropas ziemeļu daļas, sasniedzot astoņpadsmit gadu vecumu, dodas turp un veselu gadu kopīgi trenē savu imago prasmi. Pēc tam viņi dodas atpakaļ katrs uz savu dzimteni un turpina izkopt imago mākslu. Bet tieši Islandē ir labvēlīga vide iesākumam.
— Jā, tur tiek atvieglota un paātrināta mācīšanās, — piebilda Niks.
— Un mēs dosimies turp, lai tiktu ar jums skaidrībā, — paziņoja Reinas tante. — Tur ir arī labāki speciālisti, gan viņi zinās, ko ar jums iesākt.
— Vai nu tur, vai arī nekur, — Niks dramatiski noteica un tad atmeta ar roku. — Ek, nav ko kreņķēties, gan jau viss būs labi!
— Un tad? — piepeši ierunājās Linda, kas visu laiku bija klusēdama klausījusies. — Ko jūs darīsiet, kad noskaidrosiet, kurš no mums ir lielais imago meistars. Berija Banda taču tikai to vien gaida?
— Vienu cilvēku mēs pratīsim pasargāt, — sacīja Reinas tante.
— Turpretim pieskatīt jūs visus ir pagrūti. Bez tam mums pašiem ir svarīgi noskaidrot, kurš no jums ir īstais cilvēks un kas ar viņu notiek pašreiz.
— Respektīvi, kāpēc nekas nenotiek, — precizēja Niks.
— Ceļā dosimies nākamajā pirmdienā, — noteica Reinas tante.
— Līdzi jums jāņem ūdensnecaurlaidīga vējjaka…
— Islandē bieži līst, — paskaidroja Niks. — Un vējš tur bieži vien ir tāds, ka no lietussarga nav nekādas jēgas. Tāpēc nepieciešama vējjaka.
— Tieši tā, — noskaldīja Reina. — Tātad vējjaka un apģērbs divām nedēļām. Un kas nu jums vēl katram šķiet nepieciešams. Jā, un paņemiet peldbikses, Islandē ir brīnišķi karsto avotu baseini. Būtu muļķīgi, ja jūs, būdami tur, tajos nenopeldētos.
Kristiānu aizvien vairāk pārņēma nerealitātes izjūta. Vēl pirms mirkļa Lietuvene bija runājusi par bērnu nolaupīšanu, bet tagad uztraucās par peldbiksēm. Kristiāns nemanāmi ieknieba sev kreisās rokas delmā. Nē, viņš tomēr bija nomodā. Nomodā un pie pilnas saprašanas, kaut par pēdējo viņš nebija simtprocentīgi drošs.
— Ar jūsu vecākiem es visu sarunāšu, kā jau teicu, — teica Reinas tante. — Un tagad viss — apspriede beigusies!
Turpmākajās dienās viss ritēja kā pa sapņiem. Vismaz Kristiānām tā šķita. Viņš vēl aizvien nespēja noticēt, ka tā — ne no šā, ne no tā — viņi piepeši sakrāmēs čemodānus un dosies prom uz Atlantijas okeāna ziemeļiem, uz kādu nīkulīgu salu, kā viņš mēdza saukt Islandi.
— Lietuvene ir riktigākā atslēgu meklētāja, — Kristiāns sapīcis žēlojās Martam. — Tieši tagad, kad jābrauc uz Egļkalni, viņa izdomā braukt uz Islandi. Ko es tajā Islandē darīšu?
— Imagosi, — nosmīkņāja Marts.
To dzirdot, Kristiāns saviebās tā, it kā viņam piepeši sāpētu pilnīgi visi zobi.
Toties Linda par gaidāmo ceļojumu bija sajūsmā.
— Tas taču ir fantastiskākais, kas vien var būt! — viņa jūsmoja.
— Kā tad, — novilka Kristiāns. — Fantastiski tādiem, kas tā vien ilgojas pavadīt savas brīvdienas, sēžot uz kāda aisberga un skatoties acīs vienam nolāpītam pingvīnam.
— Kādam aisbergam? Kādam pingvīnam? — Linda iepleta acis.
— Vai tu ģeogrāfiju skolā esi mācījies?! — viņa sašutusi sauca.
Kristiāns kaut ko noburkšķēja, kamēr Marts acīmredzami uzjautrinājās.
— Islande taču ir pasakaina zeme, — Linda nevarēja vien beigt jūsmot. — Tur ir tādi ūdenskritumi, tādi geizeri un tādi kalni kā nekur citur!
— Tieši to jau es arī saku, — teica Kristiāns. — Vieni vienīgi sasodīti kalni un aisbergi… Pašā vasaras jaukumā braukt tupēt uz leduskalniem jau nu nav tas pats labākais, ko dar…
Linda neļāva viņam pabeigt.
— Tu patiešām esi muļķīgs īgņa, — viņa sapīkusi noteica un uzgrieza Kristiānām muguru.
Kristiāns palika atbildi parādā, bet vēlāk mājās uzmeklēja ģeogrāfijas enciklopēdiju un grāmatu par Islandi, lai netraucēti tiktu skaidrībā, par ko tad īsti Linda tā sajūsminās.
