— Tā ir vecā lidosta, — paskaidroja Reinas tante. — To nelieto jau gadus divdesmit. Bet tā ir apbrīnojami labi saglabājusies, un mūsu lidmašīniņa pacelsies kā pa sviestu, jūs redzēsiet!
Niks atkal strauji sagrieza stūri, un viņi nogriezās no galvenā ceļa. Tagad busiņš traucās pa vēl grambaināku ceļu, kas bija tik šaurs, ka krūmu zari labajā pusē skrāpēja logu stiklu.
— Tūlīt būsim klāt,, — sacīja Niks, un tieši tajā mirklī busiņš iznira no krūmāja un viņu priekšā izslējās augsts betona bunkurs.
— Ko tad jūs tur glabājat? — izbrīnīts vaicāja Kristiāns. — Atlūzušos propellerus, vai?
— Ha, ha! — atkal ieķiķinājās Niks. — Nu, pagaidām visi propelleri vēl savās vietās. Redzēs, kā būs pēc šodienas lidojuma…
To viņam nevajadzēja teikt, jo Mikam aizrāvās elpa un viņa seja kļuva nedaudz zaļgana.
— Kas tev lēcies? — Linda jautāja. — Tu izskaties draņķīgi.
— Man… — Miks stostījās. — Man ļoti nepatīk lidot.
— Ak tā? — ar interesi noteica Niks. — Vai tev ir bail no augstuma vai vienkārši kļūst nelabi?
— Gan tas, gan tas… — vārgi izdvesa Miks, un Niks līdzjūtīgi noklakšķināja ar mēli.
Busiņš bija apstājies pie paša bunkura.
— Klāt esam! — iesaucās Niks. — Laipni lūgti uz klāja! Vai gandrīz uz klāja… — viņš piebilda. — Tagad vēl būtu labi atrast pilotu! — Niks ieķiķinājās un metās atvērt busiņa bagāžas nodalījumu, lai bērni tiktu pie savām mantām.
Reinas tante tikmēr bakstījās ap kaut ko, kas atgādināja televizora pulti.
— Kas tad nu! — viņa sūkstījās. — Atkal būs baterijas nosēdušās, vai?! Eh! — Un viņa nepacietīgi pakratīja pulti. Tas laikam nostrādāja, jo metāla durvis bunkura sānos atvērās.
Linda sarauktu pieri stāvēja pie sava čemodāna un vēroja, kas notiek.
— Baigais teātris, — viņa klusi noteica, tā ka to dzirdēja tikai Kristiāns, kas stāvēja meitenei blakus. — Neizskatās, ka mēs tiksim ārpus valsts robežām, kur nu vēl uz Islandi.
Tajā brīdī durvīs parādījās dīvains vīriņš. Viņš bija pavisam neliela auguma un diezgan kārns, jo brūnganās drēbes vaļīgi karājās uz viņa pleciem kā uz drēbju pakaramā. Vīriņam bija gaiši brūns matu ērkulis, kas slējās gaisā gluži kā elektrizēts. Taču visdīvainākās bija viņa acis — apaļas un koši zilas kā mazam bērnam.
Ieraudzījis raibo kompāniju, vīriņš izplūda platā smaidā, kas bija tikpat silts un sirsnīgs kā viņa skatiens.
— Mīļie, klāt esat gan! — viņš sacīja.
Spoks luncinādamies metās vīriņam klāt un apošņāja viņa biezzoļu kurpes.
— Paskat, kas par suņuku! — vīriņš noteica un, noliecies pie Spoka, sabužināja viņu aiz auss. Spoks iesmilkstējās un nolaizīja vīriņam roku.
Niks smējās.
— Arnolds ir mūsu pilots, — viņš iepazīstināja. — Viņam patīk visi suņi, un visiem suņiem patīk viņš.
Kristiāns nosprieda, ka arī viņam Arnolds patīk. Katrā ziņā viņš būs daudz labāks pilots nekā Reinas tante. Par Niku nemaz nerunājot… Pacēlies gaisā, Niks droši vien aizmirstu, ka atrodas lidmašīnā, un vienā jaukā brīdī atvērtu durvis, lai pavēdinātu salonu.
— Viss ir sagatavots. Degviela iepildīta jau vakar — salēju pilnu bāku, tā ka varam lidot kaut apkārt pasaulei! Salons arī kārtībā… Nāciet tik iekšā!
Bērni ziņkārīgi sekoja Nikam un Reinas tantei, kas jau bija paspējuši ienirt bunkurā. Pat Linda nespēja noslēpt ziņkāri, bet Marts burtiski staroja no sajūsmas.
Bunkurā viņu skatieniem pavērās dīvainākais lidaparāts, kādu viņiem jebkad bija gadījies redzēt. Lidmašīniņa bija samērā neliela, toties nepavisam ne neievērojama.
Lidmašīna burtiski zaigoja varavīksnes krāsās.
Sāni tai bija visu toņu sārtajās krāsās — dīvaini vijumi, spirāles un fantastiski sarežģīti raksti — un tik spoži, ka acis žilba skatoties. Lidmašīnas spārni bija zaļajos toņos un izkrāsoti kā putna spārni — Kristiāns varēja saskaitīt katru spalviņu. Ar to krāsu raibums vēl nebeidzās — pat nelielā propellera spārniņi bija nokrāsoti katrs savā krāsā — no dzeltenas līdz tumši violetai.
Pilots vēroja bērnu apmulsumu un apmierināti noguģinājās.
— Mana vājība… Bērnībā gribēju kļūt par gleznotāju, — viņš atzinās. — Kā jums patīk?
— Fantastiski, — tik vien spēja izdvest Kristiāns — un tas nebija melots.
— Ja ar tādu lidmašīnu mums izdosies nemanītiem pacelties gaisā, iešu dienēt armijā, — paziņoja Linda, vēl aizvien nespēdama novērst acu no lidmašīnas spārniem.
— Nu tad, mīļā, vari iegādāties sev formas tērpu, — iesmējās Niks. — Jo, tici vai ne, mēs patiešām grasāmies nemanīti pacelties gaisā, nemanīti aizlidot uz Islandi un tikpat nemanīti tur nolaisties.
— Jā? Un kā mēs to izdarīsim?
— Imagosim! — uzvaroši iesaucās Niks un uzsita knipi. — Klaps! Un nekādas lidmašīnas nav! Ir tikai neliels, blāvs mākonītis.
— Un kā tad aparatūra? — neatlaidās Linda. — Ir taču iespējams noteikt lidojošus objektus.
— Kā tad, — piekrita Niks. — Un varat trīs reizes minēt, kas tas būs par lidojošu objektu!
— Nezināms lidojošs objekts!? — reizē iesaucās Kristiāns ar Martu.
— Vai arī NLO! Tieši tā, mīļie draugi, tieši tā… — ķiķināja Niks.
