— Bet nu — kāpjam iekšā, kāpjam iekšā! Ieņemam labākās vietas! Par čemodāniem neraizējieties, mēs ar Arnoldu tūliņ tos sanesīsim.
Bērni nelika sevi lūgties un pa mazajām trepītēm, kas bija piestumtas pie lidmašīnas (tās bija pavisam parastā pelēka metāla krāsā), cits pēc cita iekāpa salonā.
Pēc neparastās ārienes salons likās pat pārlieku vienkāršs.
Kristiāns bija vairākas reizes kopā ar vecākiem lidojis uz Norvēģiju, tāpēc viņš zināja, kādi izskatās lidmašīnu saloni. Šis bija visparastākais lidmašīnas salons — ar divām sēdvietu rindām, eju pa vidu un pa trim sēdvietām katrā pusē.
Linda nekavējoties ieņēma vietu pie loga.
— Ja jau lidojam uz Islandi, — viņa noteica, — tad man jāredz pilnīgi viss!
Kristiāns apsēdās pie loga vienu rindu tālāk, sev blakus nosēdinādams Tīnu.
Marts arīdzan apsēdās pie loga, tikai ejas otrā pusē. Vienīgi Miks nelaimīgs klimta pa salonu, it kā būtu pazaudējis savu iekāpšanas talonu un tagad nezinātu, kurā vietā viņam jāsēž.
— Kas tev kaiš? — beidzot vaicāja Linda, vairs nespēdama izturēt Mika nemierpilno klaiņošanu šurpu turpu. — Ko tu dīdies? Vai vari kaut kur apsēsties!?
Miks nosarka.
— Nezinu, — viņš izdvesa. — Ja es sēžu pie loga, man ir bail no augstuma; ja es sēžu pie ejas, man metas nelabi.
— Nu tad sēdi pa vidu, — teica Linda. — Te taču ir trīs krēsli. Viens pie loga, viens pie ejas un viens pa vidu.
Miks uzmeta viņai nelaimīgu skatienu.
— Vai drīkst sēdēt tev blakus? — viņš lūdza. — Ja es sēdēšu viens, būs pavisam slikti.
Linda žigli pameta skatienu apkārt, cerēdama, ka blakus Martam būs brīva vieta, tomēr tur jau bija iekārtojies Niks. Reinas tante nekur nebija manāma, un diez vai Miks būtu ar mieru sēsties blakus viņai.
— Nu labi, sēdi, — beidzot atļāva Linda. — Tikai nevem, citādi man arī paliks nelabi.
Miks kaut ko nobubināja, kas gan neizklausījās pārāk pārliecinoši, tomēr izskatījās tik atvieglots, ka Linda neuzdrošinājās dzīt viņu prom.
Elsdama pūzdama salonā ierausās Reinas tante, un aiz viņas parādījās Arnolda pūkainais matu ērkulis.
— Esam visi? — Arnolds jautāja, pārskatīdams salonu. — Esam visi, — viņš pats sev apliecināja. — Nu tad varam palidināties! — Un viņš nozuda pilota kabīnē.
Reinas tante pārbaudīja, vai visi bērni ir kārtīgi piesprādzējušies, un, tiklīdz viņa bija apsēdusies savā vietā, lidmašīna nodrebēja un sakustējās. Tā izslīdēja no bunkura un nesteidzīgi aizripinājās pāri vecajam lidlaukam, kas šobrīd bija tukšs un pamests.
Aizripojusi līdz skrejceļam, lidmašīna atkal nodrebēja un apstājās.
Miks ievaidējās un piekala skatienu priekšā esošā krēsla atzveltnei.
Tajā bridi motors ierūcās un uzņēma apgriezienus, līdz rūkoņa sāka līdzināties kaukoņai. Lidmašīna aizmetās prom pa skrejceļu, un jau pēc brīža viņi bija gaisā.
Bērni sajūsmināti vēroja, kā viss tur, lejā, sarūk aizvien mazāks un mazāks. Vienu brīdi šoseja atgādināja šauru lentīti, pa kuru rāpoja sīkas vabolītes — automašīnas. Vēl pēc brīža arī lentīte izzuda un viņi redzēja tikai uzartos laukus, kas no augšas izskatījās kā lupatu sega.
Vienīgi Miks neskatījās ārā pa logu. Aizvēris acis un galvu atgāzis, viņš šķita iemidzis. Taču Lindai bija aizdomas, ka viņš nebūt nav iemidzis, bet izmisīgi cenšas nevemt.
Tīna lidoja pirmo reizi, un šķita, ka viņai tas patīk.
— Tīna lido! — viņa sajūsmināta paziņoja, un Kristiānām atlika tikai piekrist. — Kā putns! — viņa vēl iesaucās.
— Jā, kā viens sasodīti raibs putns, — piebilda Linda.
— Lidošanai ļoti labs laiks, — noteica Niks. — Vēja tikpat kā nav, līdz ar to nekāda īpašā kratīšanās nav gaidāma.
Miks, izdzirdējis vārdu “kratīšanās”, dobji iestenējās.
Linda salēcās un pagrāba no priekšā esošās krēsla kabatiņas papīra turziņu, kas bija paredzēta gadījumiem, ja kādam lidojot sametas slikta dūša. Par laimi, tā vēl nebija vajadzīga. Linda atvieglota paslēpa turziņu atpakaļ kabatiņā.
Spokam tikmēr bija apnicis gulēt zem Kristiānā sēdekļa, un viņš sāka luncinādamies klejot pa salonu un meklēt sev vien zināmus labumus.
— Jā, starp citu, — ieteicās Niks, izklaidīgi vērodams suni. — Esam pacēlušies. Ja ir vēlēšanās, varat izlocīt kājas. Stjuartu mums šeit nav, līdz ar to — pašapkalpošanās. Ja kāds grib aukstu kokakolu, nāciet man līdzi! — Un viņš devās uz salona aizmuguri.
Marts un Kristiāns devās viņam pakaļ, un Linda uzsauca zēniem, lai atnes dzeramo ari viņai. Tā kā Miks joprojām sastindzis sēdēja ar acīm ciet, meitene bija iesprostota savā sēdvietā pie loga.
Salona aizmugurē bija neliels ledusskapis, no kura Niks izņēma norasojušas kokakolas bundžiņas.
— Lūdzu, lūdzu! — Viņš sniedza bundžiņas zēniem. — Kaut kur vajadzēja būt ari sviestmaizēm… jādomā, Arnolds ir tās iznicinājis.
— Iznicinājis? — pārjautāja Marts.
— Apēdis, — paskaidroja Niks. — Tagad ejiet atpakaļ uz savām vietām un palūkojieties uz zemi vēl pēdējo reizi.
— Kā tas ir — pēdējo reizi? — izbijies prasīja Kristiāns.
— Tūliņ mēs būsim virs jūras — un tad jau vairs nekā interesanta, ko redzēt, nebūs.
