Lidojums virs okeāna patiešām bija nedaudz vienmuļš, un pat Lindai apnika vērot nemainīgo tumšzilo ainu tur, tālu lejā. Izrakuši no savas mugursomas Islandes ceļvedi, viņa iedziļinājās tajā. Miks, meitenei par lielu atvieglojumu, tagad patiešām šķita iesnaudies. No viņa puses nāca vienmērīga, klusa šņākuļošana.
Marts apsēdās blakus Kristiānām un Tīnai, un zēni sāka risināt krustvārdu mīklu Kristiānā līdzpaņemtajā žurnālā.
Niks un Reinas tante pusbalsī sarunājās, bet zēni nevarēja dzirdēt, par ko viņi runā.
Kad viņi bija lidojuši virs okeāna jau veselu mūžību (kā šķita Kristiānām), skaļrunī beidzot ieskanējās Arnolda balss.
— Šeit jūsu kapteinis — khm, khm… Arnolds. Pašreiz lidojam virs Ziemeļatlantijas okeāna un pēc aptuveni desmit minūtēm sāksim nosēšanos Keplavīkas lidostā. Šobrīd tur ir tukšs un kluss, neviena lidmašīna nenosēžas, tā ka skrejceļš būs pilnīgi mūsu rīcībā!
Kristiānām šķita, ka tik dīvainu uzrunu viņš dzird pirmo reizi. Katrā ziņā nevienā no viņa iepriekšējiem lidojumiem kapteinis nebija paudis sajūsmu par tukšu lidostu, bet šis jau laikam bija īpašs gadījums.
— Mēs taču lidojam uz Reikjaviku, — ierunājās Marts. — Bet Arnolds teica par kaut kādu Keplaviku.
— Keplavlkā ir laba lidosta, — atbildēja Reinas tante. — Turklāt tur ir bāze mūsu cilvēkiem. Līdz Reikjavikai ir pavisam netālu, un braucot jūs vismaz redzēsiet šo to no Islandes.
— Tas ir labi, — nopriecājās Linda, paceldama acis no ceļveža.
— Cerams, mums arī vēlāk pietiks laika kaut ko apskatīt?
— Tas ir atkarīgs no tā, kā mums veiksies, — vēsi noteica Reinas tante. — Šobrīd galvenais nav ekskursija pa Islandi.
— Nu, nu — tik traki jau nebūs! — iejaucās Niks. — Protams, mēs šo to apskatīsim. Tas taču būtu galīgi dumji — atlidot uz Islandi un neapskatīt geizerus un nenopeldēties kādā karstajā ezeriņā!
— Būtu gan, — piekrita Linda, veltīdama Nikam pateicīgu skatienu. Reinas tante tikai kaut ko nopurpināja.
Kristiāns domīgi vēroja Lietuveni. Pēdējā laikā viņa šķita galīgi ne savā ādā. Protams, aukle allaž bijusi diezgan dīvaina, taču, cik Kristiāns atcerējās, viņa allaž bija mierīga un nosvērta. Šobrīd viņa bija īgna, nerunīga un viegli aizkaitināma. Tas vairāk nekā jebkādi imago lika Kristiānām domāt, ka tas, kas notiks, ir nopietnāk, nekā viņam līdz šim bija licies.
— Ceru, ka Islandē mēs tiksim skaidrībā, kas īsti notiek, — viņš pačukstēja Martam. — Man šķiet, ka kaut kas nav īsti lāgā.
— Kas tieši? — atčukstēja Marts.
— Nezinu. Bet varbūt visai tai imago būšanai tomēr ir kaut kāda jēga…
— Protams, ir!
Marta ticību visam brīnumainajam nespētu sagraut nekas. Toties Kristiāns vēl aizvien nebija tam lāgā noticējis. Kaut arī bija šo to redzējis pats savām acīm.
— Ei, zeme aiz borta! — piepeši iesaucās Linda, un zēni pievērsās ainavai aiz loga.
Arnolds jau bija uzsācis nolaišanos, un lidmašīna meta slaidus lokus pār kaut ko, kas izskatījās pēc slikti uzarta lauka. Tālumā vīdēja
sniegotas virsotnes, un Kristiāns nosprieda, ka viņam tomēr būs bijusi zināma taisnība par tiem aisbergiem…
Lidlauks patiešām izskatījās pamests, tikai tālāk vidēja dažas nelielas lidmašīnas. Neviena no tām nebija ar raibi krāsotiem putna spārniem.
Miks pamodās un, sapratis, ka joprojām atrodas lidmašīnā, nobālēja un sāka rīstīties. Bet lidmašīnas riteņi jau atsitās pret skrejceļu, un zēns atviegloti uzelpoja.
Visi aplaudēja, un skaļrunī atkal atskanēja Arnolda balss:
— Laipni lūgti Islandē! Ārā pašreiz ir plus septiņpadsmit grādu, pēc Islandes standartiem — īstens karstums! — Bērni dzirdēja, kā viņš noķiķina.
Lidmašīna vēl brīdi ripoja pa skrejceļu, tad apstājās pie bunkura, kas stipri līdzinājās šorīt redzētajam.
No pilota kabīnes parādījās Arnolds un, līksmi smaidīdams, piemiedza bērniem ar aci.
— Viņš izskatās tik priecīgs, ka nosēdinājis lidmašīnu, — domīgi teica Niks, vērdamies Arnolda pakausī, kamēr tas knibinājās ap lidmašīnas izeju, — gribot negribot jāsāk domāt, ka veiksmīga nosēšanās viņam pašam ir liels pārsteigums.
Miks, par laimi, Nika pārdomas nesadzirdēja.
Kad bērni izkāpa no lidmašīnas, viņus apņēma tik spēcīgas vēj4 brāzmas, ka nebija pat iespējams sarunāties. Drebinādamies viņi stāvēja un vēroja, kā Niks, Arnolds un vēl kāds vīrs ar vējā plandošu gaišu matu ērkuli krauj ārā no lidmašīnas viņu somas un nes uz nelielu mikroautobusu, kas bija piebraucis turpat līdzās.
Reinas tante, pamanījusi, ka bērni dreb no aukstuma, viņiem pamāja un rādīja, lai sēžas busiņā. Spoks, to redzot, pirmais iemetās iekšā un nekavējoties ieņēma vietu uz šofera krēsla.
— Ir nu gan… — vēl aizvien drebēdama, novilka Linda. — Nemaz nešķiet, ka būtu septiņpadsmit grādu. Ja tāda ir viņu vasara, kā tad ir ziemā?!
— Ceru, ka es to nekad neuzzināšu, — norūca Miks, juzdamies stipri atvieglots, ka beidzot ir ticis ārā no lidmašīnas.
Autobusā ierausās arī Reinas tante un norādīja uz gaišmataino vīru, kurš šobrīd lika autobusā Kristiānā somu.
