Visi, ieskaitot Miku, acumirklī aizmirsa matemātikas uzdevumus un pavērās ārā pa logiem. Nekā ievērojama ārā nemanīja. Tāda pati iela kā visas pārējās, tādas pašas mājas.
Taču Niks acīmredzot tā vis nedomāja.
— Mēs šobrīd braucam pa senāko Reikjavīkas ielu, — viņš paziņoja. — Adalstrceti jeb Galvenā iela. Tieši šīs ielas dienvidu galā atradās Reikjavīkas pirmā iedzīvotāja Ingolfura Arnarsona ferma. Toreiz, devītajā gadsimtā, šis bija fermas iedzīvotāju ceļš līdz jūrai.
— Ingolfurs Arnarsons… — murmināja Linda, šķirstīdama savu Islandes ceļvedi. — Viņš bija Reikjavīkas dibinātājs, jā?
— Viņš bija pirmais, jā, — atteica Niks. — Taču patiesībā tikai astoņpadsmitajā gadsimtā Reikjavīka sāka pa īstam attīstīties un no ciematiņa ar aptuveni simt piecdesmit iedzīvotājiem kļuva par īstu pilsētu.
— Lūk, māja ar devīto numuru! — Niks pavicināja roku, un bērni palūkojās viņa norādītajā virzienā. — Šīs mājas priekšā atradās Ingolfura avots, no kura visi pilsētas iedzīvotāji savulaik ņēma ūdeni.
— Un tepat jau, paskat, — Niks atkal pamāja, — desmitais numurs! Viena no senākajām ēkām Reikjavīkā.
— Un kur tad V1MS Akadēmija? — nepacietīgi vaicāja Marts. Acīmredzot imago meistaru mītne viņam šķita daudz interesantāka par Reikjavīkas vēsturi.
— Tepat jau vien ir, — attrauca Niks.
Tieši tajā mirklī autobuss strauji nobremzēja pie necilas, pelēkas trīsstāvu ēkas.
Bērni apstulbuši uz to vērās.
— Tā ir Akadēmija? — neticīgi vaicāja Linda. — Izskatās vairāk pēc policijas iecirkņa…
— Patiešām?! — satraucās Niks. — Tā nu gan tai nevajadzēja izskatīties… tai vajadzēja būt pavisam neuzkrītošai… vienkāršai… pelēkai…
— Nu, tieši tāda tā arī ir, — mierināja Linda. — Neuzkrītoša, vienkārša un pelēka.
— Un šeit jūs apmācāt labākos imago meistarus? — vīlies vaicāja Marts. Viņš bija gaidījis kaut ko daudz grandiozāku — ja ne gluži pili, tad vismaz kaut ko uz to pusi.
— Papļāpāt paspēsiet pie pusdienām, — Reinas tante nopurpināja, spraukdamās uz durvīm. — Tagad kāpiet laukā. Nik, palīdzi savākt mantas!
Autobusā sākās kņada, kad bērni reizē traucās paklausīt Reinas tantes norādījumam izkāpt no autobusa. Tādējādi Miks paklupa pār Spoku, viņam izkrita no rokām soma, un viss somas saturs izbira uz autobusa grīdas. Piesarcis koši sarkans, viņš ņēmās raust visu atpakaļ somā, Spoks skali rēja, Tīna smējās, bet Kristiāns veltīgi mēģināja tikt šim juceklim garām, lai palīdzētu Nikam izcelt čemodānus.
— Nu tad lūgtum, — sacīja Reinas tante, kad visi ar savām mantām bija uz ielas un autobuss jau ripoja pa ielu prom, — VIMS Akadēmija. — Un vēl nopurpināja: — Kas būtu domājis, ka nonāksim tik tālu.
Akadēmijas ieeja šķita gluži parasta, un nekas neliecināja, ka šeit varētu būt mācību iestāde. Nemaz jau nerunājot par tik īpatnēju mācību iestādi kā Akadēmiju imago meistariem. Pie durvīm nebija plāksnes ar Akadēmijas nosaukumu, itin nekā, tikai mājas numurs — 4.
Kristiāns veltīgi raudzījās apkārt, mēģinādams ieraudzīt ko neparastu.
Nebija nekā. Gluži parastas durvis ar zvana pogu pie tām.
Un tieši to šobrīd nospieda Reinas tante.
Durvis atvērās vienlaikus ar zvanu, un tajās parādījās garš, kalsns jauneklis ar gaiši brūnu matu ērkuli. Acīmredzot viņš Reinas tanti un Niku ļoti labi pazina, jo godbijīgi palocīja galvu uz Reinas tantes pusi, bet Nikam jautri uzsita uz pleca.
— You’re right on time! — jauneklis izsaucās angļu valodā. Kristians pietiekami labi zināja angļu valodu, lai saprastu, ko jaunais cilvēks saka.
— Jā, atlidojām labi, — attrauca Niks. — Kas šodien pusdienās?
— Spinātu krēmzupa, forele un cepti kartupeļi, bet desertā rīsu krēms ar zemenēm, — attrauca svešais. Tagad gan Niks bērniem iztulkoja jaunekļa teikto, jo šādiem kulinārijas smalkumiem Kristiānā un arī pārējo bērnu angļu valoda bija par trūcīgu.
— Kas viņiem te ir — Akadēmija vai restorāns? — Linda pačukstēja Kristiānām.
— Mums ir brīnišķīgs pavārs, — to sadzirdējis, attrauca Niks.
— Reizēm es pat nevaru saprast, vai jaunie cilvēki šeit tik labprāt uzturas tādēļ, lai apgūtu imago mākslu vai lai baudītu mūsu Marčelli gardumus, — viņš iesmējās.
Tikuši iekšā pa durvīm, bērni ziņkārīgi raudzījās apkārt, atkal cerēdami ieraudzīt ko neparastu. Taču arī šeit nebija nekā, ko redzēt. Vestibils atgādināja parastu dzīvojamās mājas vestibilu. Pie sienas uz āķiem karājās dažas jakas, un uz grīdas mētājās vairāki apavu pāri. Uz neliela galdiņa bija pavirši nosviests vietējais laikraksts, bet tālāk puspavērtas durvis veda uz telpu, kas izskatījās pēc pavisam parastas dzīvojamās istabas.
Bērni apjukuši saskatījās, un Niks atkal iesmējās.
— Paga, paga, mīļie, līdz tiksiet īstajās Akadēmijas telpās. Šī jau ir tikai priekštelpa. Tā teikt, acu aizmālēšanai… — viņš noķiķināja.
— īstās Akadēmijas telpas ir stāvos zem zemes, — paskaidroja Reinas tante. — Bet šeit dzīvo Gardars Edmundsons — Akadēmijas direktors un viens no tās pamatlicējiem.
— Jūs teicāt — stāvos? — pārjautāja Kristians. — Tātad ir vairāki stāvi?
