— Četri, — atteica Reinas tante. — Un katrs zemāk esošais līmenis ir plašāks par iepriekšējo. Turklāt pirmajiem trim līmeņiem ir vairākas izejas uz ārpusi dažādās Reikjavīkas vietās.
— Kā tā? — nesaprata Miks.
— Lai simtiem studentu nevazātos caur Gardara Edmundsona parādes durvīm, — attrauca Linda, iekams Reinas tante bija paspējusi atvērt muti, lai atbildētu. — Tas nu gan kaimiņiem varētu šķist dīvaini.
— Tieši tā! — piebalsoja Niks.
— Bet kāpēc mēs ienācām pa parādes durvīm? — vaicāja Kristians.
— Tāpēc, — atteica Reinas tante, — ka pats Gardars Edmundsons vēlas jūs satikt.
— Gardar is waiting you! — pēkšņi iesaucās jauneklis, kurš bija viņiem atvēris durvis. Viņš jau bija paspējis nozust un tagad atkal parādījās, ar mājienu aicinādams visus tālāk dzīvojamajās telpās.
Reinas tante sarosījās.
— Atstājiet somas tepat! — viņa nokomandēja. — Meistars mūs gaida. — Un viņa devās prom pa vestibilu.
Niks jautri pameta ar roku, lai bērni viņam seko, un palēkdamies aizmetās nopakaļ Reinas tantei.
Dzīvojamā istabā, lai gan bija jūnijs, spoži kurējās kamīns. Gar visām sienām slējās augsti grāmatu plaukti, bet pie kamīna milzīgā atzveltnes krēslā sakņupis sēdēja mazītiņš večukiņš. Ne ūsu, ne bārdas večukam nebija, viņa mati bija īsi un sirmi, bet acis šķita zili pelēkas. Viņa skatiens, raugoties uz bērniem, šķita laipns, un likās, ka večukiņš tikko manāmi smaida.
Spoks klusi ieņurdējās, bet tad, laikam aptvēris, ka nekādas briesmas šeit nedraud, pavēcināja asti un, pieskrējis pie večuka, apošņāja viņa čības un draudzīgi ierējās.
— Nāciet tuvāk! — aicināja Reinas tante. — Nāciet un iepazīstieties! Jo vismaz vienam no jums Gardars Edmundsons labu laiku būs namatēvs un skolotājs.
— Esiet sveicināti Reikjavīkā! — skaidrā latviešu valodā sacīja Gardars Edmundsons.
— Jūs runājat latviski? — aiz brīnumiem Kristiāns pat aizmirsa sasveicināties.
Reinas tante to acīmredzot nepalaida garām nepamanītu, jo viegli iedunkāja Kristiānu un iešņāca viņam ausī:
— Manieres…
— Labdien! Mani sauc Kristiāns, — Kristiāns nobēra. — Un šī ir mana māsa Tīna, viņas suns Spoks, un šie ir mani draugi — Marts, Linda un Miks.
Reinas tante apmierināta atkāpās soli atpakaļ un apsēdās atzveltnes krēslā pretim Gardaram.
— Ļoti jauki, — smaidīdams noteica večuks. — Un, atbildot uz tavu jautājumu, jā, kā jūs redzat, es patiešām runāju latviešu valodā. Mana māte bija kurzemniece, — viņš paskaidroja. — Turklāt man nemaz nav pārāk daudz iespēju aizmirst latviešu valodu, jo — ticiet vai ne — daudzi imago meistari nāk tieši no Latvijas. Tad nu es vienmēr atrodu laiku ar viņiem parunāties dzimtajā mēlē. — Viņš apmierināti noklakšķināja ar mēli.
Marts šķita sajūsmināts.
— Tiešām? Daudzi imago meistari ir no Latvijas? — viņš iesaucās.
— Ir gan, jā, — apstiprināja Gardars. — Tu laikam esi Marts?
— Jā, kā jūs uzminējāt? — pārsteigts atsaucās Marts, un Reinas tante atkal neapmierināta kaut ko nopurpināja.
— Reina Folkmane man ir par jums stāstījusi, — laipni atteica Gardars, izlikdamies nedzirdam Reinas tantes purpināšanu. — Jā, un patiešām no Latvijas nāk pārsteidzoši daudz talantu. Daudz vairāk nekā no kaimiņu zemēm vai Rietumeiropas. Es vēl aizvien mēģinu noskaidrot, kāpēc tas tā… ir dažas teorijas…
Viņš šķita aizdomājamies, tad satrūkās.
— Ak jā, bet mums taču ir pavisam citas lietas runājamas, vai ne? Bet jūs piesēdiet, piesēdiet. Lūk, tur ir dīvāns, meitenes var sēdēt uz tā… Puiši, paņemiet krēslus un nāciet tuvāk!
Kristiāns, Marts un Miks metās pēc krēsliem, bet Linda un Tīna apsēdās uz dīvāna, kā Gardars bija aicinājis.
— Tātad tā. īsumā — viens no jums varētu būt ļoti spējīgs imago meistars, tikai mēs nezinām, kurš. Vai tā? — Gardars vaicāja.
— Tieši tā, — apstiprināja Reinas tante. — Un, ņemot vērā BB aktivitātes, mums vajag to noskaidrot pēc iespējas ātrāk.
— BB? — neizpratnē čukstēja Miks.
— Berija Banda, — tāpat čukstus attrauca Kristiāns.
— Ak tā, — Miks novilka.
— Ššš! — uzšņāca Reinas tante.
— Un tāpēc, — atkal neliekoties zinis par Reinas tantes šņācieniem, turpināja Gardars, — jūs visi esat šeit, lai Islandes veselīgajā klimatā, — viņš ieķiķinājās, — noskaidrotu, kurš ir kurš. Vai tā?
— Tieši tā, — atkal apstiprināja Reinas tante, un bērni, izņemot Lindu un Tīnu, māja ar galvu. Linda, kā aizvien, izskatījās ļoti skeptiska, bet Tīna neklausījās, jo mēģināja panākt, lai Spoks iekostu sev astē.
— Tāpēc bija plānots, ka jūs kādu laiku uzturēsieties Akadēmijas telpās, kur viens no pasniedzējiem ar jums pastrādās. Viens no mūsu spējīgākajiem pasniedzējiem, Markuss Svensons. Viņš pat bija izstrādājis īpašu programmu, lai maksimāli ātri tiktu pie rezultātiem…
— Kāpēc bija? — piepeši iejaucās Reinas tante.
— Tāpēc, ka ir radušies daži sarežģījumi, — mierīgi paskaidroja Gardars. — Markusam bija neatliekami jālido uz Bostonu, un jādomā, ka viņš tur uzkavēsies vairākas dienas.
Reinas tante pielēca no krēsla.
— Kā — jālido uz Bostonu? — viņa iesaucās. — Un kāpēc man neviens to nepaziņoja?
