— Tāpēc, ka tas notika pirms dažām stundām, — nezaudēdams mieru, paskaidroja Gardars. — Jūs jau bijāt ceļā uz Reikjavīku. Tomēr tas nemaina lietas būtību. Tiklīdz Markuss būs atpakaļ, viņš varēs ar jums nodarboties. Turklāt, — večuks piemiedza bērniem ar
aci, — jums būs vismaz trīs četras dienas brīva laika nedaudz apskatīt Islandi…
— Pag, pag… Palīdzi man saprast… — joprojām stāvēdama kājās, murmināja Reinas tante. — Kas gan ir atgadījies, ka Markusam lik steidzami bija jādodas projām? Un vai Markusa vietā ar bērniem nevar nodarboties kāds cits? Mēs nevaram zaudēt tik daudz laika!
Gardars laipni vēroja satraukto Reinas tanti.
— To, kāpēc Markusam bija jādodas projām, es paskaidrošu mazliet vēlāk, — viņš sacīja, un Kristiāns saprata, ka večuks nevēlas, lai to dzirdētu arī viņi. — Bet citi pasniedzēji neko nezina par Markusa programmu, un šajā jautājumā es nepārprotami paļaujos uz Markusu.
— Bet… — mēģināja protestēt Reinas tante.
— Trīs dienas šur vai tur neko nemainīs, — mierīgi, bet stingri noteica Gardars. — Turklāt es vēlos, lai viss notiktu pēc sistēmas. Un, kā jau minēju, esmu pārliecināts, ka Markusa metodes darbosies. Bez tam, — viņš uzsmaidīja bērniem, — neticu, ka šie jaunie cilvēki nebūtu ar mieru pāris dienu atteikties no treniņiem par labu geizeriem, karstajiem ezeriem un pārējiem Islandes labumiem.
— Jā, super! — starodama iesaucās Linda.
Arī pārējie itin nemaz neizskatījās apbēdināti.
— Šonakt gulēsiet tepat Akadēmijā, — sacīja Gardars. — Bet jau rīt agri iepazīsieties ar Islandi. Jūs pavadīs viens no studentiem — Andris Osis. Jūsu tautietis, starp citu.
— Tiešām? — Kristiāns ar Martu izsaucās teju vienā balsī. Kaut arī tikko no Gardara bija dzirdējuši, ka daudzi imago meistari ir no Latvijas, tomēr satikt īstu latvieti šeit, Reikjavīkas VIMS Akadēmijā, šķita patiesi neparasti.
— Visīstākais latvietis, — apstiprināja Gardars. — Rīdzinieks. Turklāt viens no labākajiem šābrīža studentiem. Tieši tāpēc viņš var jūs rīt pavadīt, jo atšķirībā no lielākās daļas studentu ir jau paspējis nokārtot visus vasaras sesijas eksāmenus. — Bija patiess prieks ar
jums iepazīties, — pavisam negaidīti pielikdams sarunai punktu, Gar dars sacīja. — Niks jūs pavadīs uz pusdienu zāli un ierādīs istabas. Reina, vai vari vēl brīdi uzkavēties?
Niks, kas bija klusēdams sēdējis krēslā, šķietami neiespējamā veidā apvijis savas kājas ap krēsla kājām, tagad brīnumainā ātrumā tās atkal atvija, uztrūkās augšā un metās laukā pa durvīm, tā ka bērni tik tikko spēja viņam sekot.
— Kā jau būsiet sapratuši, viss notiek lejasstāvos, — traukdamies cauri Gardara apartamentiem, teica Niks. — Un šeit jau ir arī kāpnes. Lūdzu, sekojiet man!
Kristiāns pārsteigts vēroja, kā atbīdās viens no augstajiem grāmatu plauktiem un atklāj skatienam durvis. Niks ievietoja virs atslēgas cauruma esošajā spraugā magnētisko atslēgu un atvēra durvis. Aiz tām metāla kāpnes veda lejup.
— Studentu dzīvojamās telpas ir pirmajā līmenī, — Niks skaidroja, kāpdams lejup pa kāpnēm. — Turpat ir arī ēdamzāle un mazākā bibliotēka. Otrajā un trešajā līmenī atrodas auditorijas, treniņu telpas, lielākā bibliotēka un datoru zāle.
— Un ceturtajā? — vaicāja Kristiāns, kad Niks apklusa.
— Ceturtais ir slēgtais līmenis, — atbildēja Niks.
— Kā tas ir — slēgtais? — nesaprata Kristiāns.
— Tas ir līmenis, kas ikdienā studentiem nav pieejams, — precizēja Niks. — Tur notiek imagošana, kas var būt bīstama apkārtējiem. Tur ir speciāli aprīkotas demonstrāciju telpas, treniņu istabas ar paaugstinātu drošības līmeni un tamlīdzīgas lietas. Bet domāju, ka jums pietiks ar otro un trešo līmeni, — viņš nosmējās.
Runādami viņi bija nokāpuši līdz zemākajam kāpņu laukumiņam, kur bija izeja uz pirmo līmeni. Kāpnes turpināja vīties lejup, bet Niks apstājās pie durvīm un atkal ievietoja tajās magnētisko atslēgu.
— Nu tad vēlreiz — laipni lūgti Akadēmijā! — viņš sacīja, atvērdams durvis un palaizdams bērnus pa priekšu.
Kristiāns, Marts, Linda, Miks un Tīna iegāja pirmajā līmeni. Spoks, turpinājis lēkšot lejup pa kāpnēm, aptvēra savu kļūdu un ieriedamies metās atpakaļ.
Bērnu priekšā pletās garš gaitenis ar durvīm uz visām pusēm.
— Studentu istabas, — sacīja Niks. — Tā, tūlīt paraudzīsimies, kuras ir jūsējās. — Viņš izvilka no kabatas dažas atslēgas, šoreiz parastās, ne magnētiskās. — Ak tā, no piecpadsmitās līdz septiņpadsmitajai. Tas labi, tās tepat vien būs. — Un viņš devās uz priekšu, bet bērni un Spoks sekoja.
Kristiāns nosprieda, ka šeit izskatās kā gluži parastā viesnīcā. Gaiteņa grīdu klāja neuzkrītošs, tumši pelēks paklājs, un visas durvis bija numurētas. Viņi pagāja garām vienpadsmitajam numuram, un Niks apstājās.
— Tā, lūdzu, šis ir piecpadsmitais, — viņš sacīja. — Sistēma vienkārša: nepāra numuri kreisajā pusē, pāra numuri — labajā.
— Bet kur tad trīspadsmitais? — apjucis vaicāja Marts. Arī Kristiāns un Linda bija ievērojuši, ka trīspadsmitā numura trūkst.
— Islandiešu īpatnība, — nosmējās Niks. — Velna ducis šeit nav nekādā cieņā.
Linda nosprauslājās.
