— Gan jau brīdi pabrīnīsies, — iesmiedamies attrauca Niks.
— Taču tikpat ātri aizmirsīs, jo, ticiet man, viņiem šobrīd prātā ir tikai eksāmeni. Un, pat ja kāds kaut ko jautās pasniedzējiem, viņi zina, ko atbildēt. Jums pašiem gan nevajadzētu ne ar vienu no studentiem runāt. Vienkārši izliecieties, ka nesaprotat, ko viņi.jums vaicā. Nu, protams, izņēmums ir Andris, kas rīt brauks kopā ar jums.
— Andris? — pārvaicāja Miks.
— Tas students, kas mūs pavadīs ekskursijā, — atgādināja Linda.
— Āā… — novilka Miks.
Kristiāns nevarēja nepamanīt, kā visi trīs pasniedzēji, bērniem ienākot ēdamzālē, tūliņ pārtrauc sarunas un pievērš viņiem skatienus. Un, kad Niks aizveda viņus līdz galdam, iesirmais kungs pirmais sveicināja bērnus. Arī dāma ar īsajiem, melnajiem matiem uzsmaidīja bērniem un palocīja galvu, bet jaunā meitene iesmējās, piemiedza bērniem ar aci un angļu valodā kaut ko teica Nikam. Arī viņš iesmējās.
— Sāra teica, ka tad, kad būsiet pagaršojuši šejienes pavāra brīnumus, jums te tā iepatiksies, ka nemaz negribēsiet doties mājās, — Niks iztulkoja meitenes teikto.
Tieši tajā brīdī atskanēja zvaniņš, kaut kas iedūcās, un lentes uz sadalošo virsmu sienām sakustējās. No virtuves, kas atradās otrpus sienai, pa slīdošo lenti ēdamzālē ieslīdēja šķīvju rindas, un uzvēdīja kārdinošs aromāts. Kristiāns juta, kā mutē saskrien siekalas.
Atvērās ēdamzāles durvis, un čalodami iekšā sanāca studenti. Atbilstoši savam kursam viņi ieņēma vietas pie galdiem. Bērni ziņkārīgi nolūkojās. Kaut arī pārsvarā visi sarunājās angļu valodā, bija atsevišķi pulciņi, kas trieca dzimtajā mēlē. Tā pie pirmā kursa galdiņa sēdēja trīs kalsni, enerģiska izskata jaunieši un jautri čaloja itāļu valodā. Savukārt tepat, pie ceturtā kursa galda, pavisam netālu no bērniem, divas jaunietes sarunājās franciski. Ik pa brīdim kāds students uzmeta ziņkārīgu skatienu bērniem, taču sarunu uzsākt neviens nemēģināja.
Pārsvarā visi nodarbojās ar ēšanu, jo — kā bērni drīz konstatēja — ēdiens patiesi bija brīnumgards. Kristiāns pieveica savu spinātu krēmzupas porciju tik ātri, ka viņam šķita — tās nemaz nav bijis. Un likās — arī pārējiem ir līdzīgi. Miks, iepriekš paziņojis, ka viņš jau nu gan spinātu zupu neēdīs, tagad bija spiests savus vārdus ņemt atpakaļ, jo tieši no viņa šķīvja zupa nozuda visātrāk.
Tāpat forele ar ceptajiem kartupeļiem tika notiesāta lielā ātrumā.
Arī Spoks netika aizmirsts — viens no pavāriem speciāli viņam bija iznesis bļodiņu ar kaut kādu miksli, ko suns acīmredzot atzina par labu esam, jo, acumirklī tam uzklupis, tika ar to galā ātrāk nekā bērni ar foreli.
Kad studenti, pasniedzēji un bērni bija apēduši arī rīsu krēmu ar zemenēm, ēdamzāli atkal piepildīja sarunas. Bet šoreiz tās bija klusākas un laiskākas nekā sākumā, kad studenti bija tikko sanākuši. Palēnām un nesteidzīgi jaunie cilvēki cits pēc cita cēlās no galda un devās prom. Arī pasniedzēji jau bija pametuši galdu.
Kristiāns un viņa draugi jau labu laiku staipīja kaklu, mēģinādami uzminēt, kurš no jaunajiem cilvēkiem varētu būt Andris, kas pavadīs viņus izbraucienā pa Islandi. Taču pēc pirmajiem ziņkārīgajiem
skatieniem neviens no studentiem vairs neveltīja bērniem īpašu vērību, tāpēc ar minējumiem viņiem diez kā nevedās.
Kad no otrā kursa studentu galda piecēlās bariņš studentu un, angliski pļāpādami, devās uz izejas pusi, viens no viņiem atdalījās un tuvojās bērniem. Tas bija lācīga paskata puisis ar gaiši brūniem, nedaudz izbužinātiem matiem un tādu kā apmulsušu sejas izteiksmi.
— Ahā, te nu viņš ir! — apmierināti iesaucās Niks un pielēca kājās. — Nāc šurp, Andri, re, kur tavi ekskursanti!
Gaišmatainais puisis tā kā nedaudz piesarka un pienācis kautrīgi uzsmaidīja bērniem.
— Sveiki! Esmu Andris Osis. Mums jāizbrauc jau no paša rīta.
Bērni samulsuši viņā raudzījās. Puisis likās ļoti jauns, pat jaunāks, nekā otrā kursa studentam vajadzētu būt. Kristiāns bija gaidījis nopietnāku pavadoni, un izskatījās, ka arī pārējie domā līdzīgi.
Likās, ka Andris nojauš, ko bērni domā, jo viņa sejā parādījās jauni sārti plankumi un viņš neveikli mīņājās, lāgā nezinādams, ko darīt tālāk.
Toties Niks gan zināja.
— Nu, Andri, iepazīsties ar savu pulku! Šis ir Kristiāns, no viņa pa kreisi — Marts, bet pa labi — Miks. Mikam blakus sēž Linda un Tīna — Tīna ir tā mazākā. Nu, un mani tu pazīsti. Reinu arī, bet viņai bija kaut kas darāms, tāpēc viņas šeit nav. Tā, ko tu teici par izbraukšanu no paša rīta?
Kamēr Niks runāja, sārtums no Andra vaigiem bija nedaudz pabalējis un puisis ziņkārīgi vērās bērnos, droši vien prātodams, kurš ir brīnumbērns. Ja vien kāds bija viņam pastāstījis, kāpēc mazie rīdzinieki šeit atrodas. Bet Kristiānām šķita, ka gan jau bija.
— Jā, — Andris apstiprināja. — Rīt mums vajadzētu doties prom jau tūliņ pēc brokastīm. Brokastis šeit vasarā ir pulksten\ieviņos, — viņš vēl piebilda, manīdams, ka bērni apmulsuši saskatās. — Tā ka. tik traki agrs nemaz nebūs.
Niks nepacietīgi pārmetās no vienas kājas uz otru.
