— Un kāds tad plāniņš rītdienai? — viņš jautāja.
— Nu… — Andris gausi novilka. — Domāju, ka varam aizbraukt uz Snaivedlsnesas pussalu. Tur jau labs gabals braucams, un, ja gribam beigās pavizināties ar sniega močiem un pa ceļam vēl kaut ko apskatīt…
Andra teikto apslāpēja bērnu sajūsmas pilnie saucieni un svilpieni, tiklīdz tika pieminēti sniega motocikli.
— Ā, tad mēs uzreiz tā — uz pilnu klapi ar sniega močiem, ko? — iesmējās Niks.
Andris atkal nosarka.
— Nu, es domāju… Man likās… — viņš stostījās. — Mēs jau īsti nezinām, cik brīvu dienu mums būs, un man šķita, ka sniega moči jāizmēģina.
Niks iesmējās un uzsita viņam pa plecu.
— Beidz, es taču tev nepārmetu! Tev taisnība — mēs nezinām, cik ilgi bērni varēs brīvi šaudīties apkārt pa Islandi, tāpēc pilnīgi noteikti jādara viss, ko vien var izdarīt! Varbūt jau parīt viņiem vajadzēs atgriezties šajās drūmajās telpās un caurām dienām un naktīm iziet to Markusa treniņa kursu, vai kas nu tas ir.
Bērni laikam izskatījās satrūkušies, jo Niks atkal iespurdzās.
— Ak, es taču tikai muldu! — viņš iesaucās. — Gan jau nebūs tik traki! Labs ir, — viņš noteica, atkal vērsdamies pie Andra. — Tad tiekamies rīt no rīta brokastīs, un pēc brokastīm — aiziet! Jā, vēl kas — vai ir plānots atgriezties rītvakar?
Andris pakratīja galvu.
— Nav vērts. Mēs domājam, ka labāk pārnakšņot turpat un tad turpināt ceļu. Markuss parīt vēl pilnīgi noteikti nebūšot atpakaļ, un tad jau nav vērts kulties to gaisa gabalu atpakaļ uz Reikjavīku. Paspēsim vairāk apskatīt, ja nākšņosim Snaivedlsnesas pussalā.
Niks notirinājās tā, it kā būtu dabūjis nelielu sitienu ar elektrību.
— Tātad, bērni, šovakar sakrāmējiet somas tā, lai tīras zeķes pietiek vairākām dienām! Skaidrs?
Visi, nedaudz samulsuši, pamāja, un Andris pagriezās uz promiešanu.
— Nu tad — līdz rītam! Atpūtieties, lai rīt visam pietiek spēka, — viņš vēl novēlēja.
— Pie jums vēl ienāks Reina, — Niks piebilda. — Tā ka nekur apkārt neblandieties, citādi apmaldīsities, — viņš noteica un prom bija.
Bērni nevis sagāja savās istabās, bet sapulcējās pie Kristiānā. Zēns gatavojās uz kartes parādīt draugiem, kur atrodas Andra pieminētā Snaivedlsnesas pussala, kad pieklauvējusi pa durvīm galvu pabāza Lietuvene.
— Ak tad jūs visi jau esat šeit, — viņa noteica ar tādu intonāciju, ka nevarēja saprast, vai viņai tas patīk vai nepatīk. Kristiānām reizēm likās, ka aukle redz lietas citādi nekā pārējie, varbūt tāpēc reizēm bija tik grūti viņu izprast.
Reinas tante ienāca istabā un apsēdās blakus Lindai uz Tīnas gultas. Tīna tūlīt piespiedās viņai tuvāk, un Lietuvene sāka izklaidīgi glāstīt meitenes matus.
— Vai esat visu salikuši rītdienai? — viņa vaicāja, un bērni pamāja. — Vējjakas ir? Siltie džemperi? Vairāki zeķu pāri? Kāds lieks apavu pāris?
Kad visi atkal bija apstiprinoši pamājuši, Lietuvene apklusa un mulsi palūkojās apkārt.
— Jā, nu redzat, kā iznāca… varbūt mums būs šeit jāaizkavējas ilgāk, nekā bija plānots… Bet tas nekas, jūsu vecāki jau ir pabrīdināti. Un, galu galā, diez cik ilgi jūs šeit vienalga nekvernēsiet. Vai tam visam būs vai nebūs kāda jēga, to mēs noskaidrosim diezgan drīz, jādomā…
— Reinas tante, — ieteicās Marts. — Jūs pirmīt teicāt, ka Islande ir īpaša ar savu enerģiju. Kā tas īsti izpaužas?
Lietuvene palūkojās uz zēnu un nosmīkņāja.
— Nu, tas izpaužas dažādi, atkarībā no tā, ko tu gribi uzzināt, — viņa noteica, un Kristiāns, to dzirdot, pavīpsnāja. Tā nu bija īsti lietuveniska atbilde. Tikai aukle varēja kaut ko pateikt tā, ka īstenībā nepateica neko.
— Redzi, katrai tautai ir sava senā ticība un mitoloģija, bet reti kura tauta vēl mūsdienās dzīvo tik cieši kopā ar to.
— Dzīvo kopā ar ko? — nesaprata Tīna.
— Piemēram, tava Elfiņa, — teica Lietuvene. — Tev viņa ir tāda sīciņa meitenīte ar spārniņiem, bet islandiešu elfi ir būtnes cilvēka augumā, skaistas, brīnišķīgi tērptas… Cilvēki parasti tos neredz. Runā, ka elfi mēdz izturēties laipni pret tiem, kuri elfiem nedara pāri, tomēr labāk šim būtnēm ceļā netrāpīties, jo kas zina… Tāpēc islandieši mēdz izvairīties no vietām, kur mīt elfi, runā, ka tagad tie mītot klinšu alās…
— Kā tad cilvēki zina, kur tie mīt? — vaicāja Marts.
— Nu, stāsta, ka ceļu būvētājiem bieži ir bijusi jāmaina jaunbūvējatnā ceļa gaita, jo dažās vietās notikuši mistiski nelaimes gadījumi, sabojājusies tehnika un notikušas citas savādas lietas. Pēc tā ari varot noprast, ka tur esot elfu mājvieta.
— Vai te dzīvo tikai elfi? — jautāja Tīna.
— Ak nē, kur nu! — attrauca Lietuvene. — Vēl šeit mīt troļļi un spoki, un vēl dažnedažādas tumsas radības.
Kristiāns saviebās. “Tā tik ir aukle! Tā viņa piestāstīja Tīnai pilnu galvu… Brīnums, ka tam bērnam vēl murgi naktīs nerādās…”
Tīna nepavisam nelikās nobijusies. Gluži otrādi, viņa šķita ļoti ieinteresēta. Tieši tāpat kā Marts, kas, satvēris zodu rokās un pieliecies Lietuvenes virzienā, kāri tvēra katru viņas vārdu. Linda gan likās diezgan garlaikota un, sakrustotām kājām sēdēdama Tīnas gultā, izklaidīgi šķirstīja Islandes ceļvedi.
