Tad viņiem pievienojās Reinas tante un Andris. Reinas tante bija ģērbusies tumšzaļā vējjakā ar kapuci un džinsos, kas Kristiānām šķita savādi, jo viņš neatcerējās, ka kādreiz būtu redzējis aukli valkājam džinsus.
Diezgan ātri, kā šķita Kristiānām, viņi izbrauca no Reikjavikas un devās Snaivedlsnesas pussalas virzienā. Ceļš vijās cauri diezgan mežonīgam, neapdzīvotam apvidum. Pa kreisi, nedaudz attālāk bija manāms okeāns, bet pa labi aiz vienmuļa, brūngani zaļa līdzenuma slējās kalni. Vējš bija izdzenājis mākoņus, un debesis tagad bija koši zilas, tomēr sajūta nepavisam nebija kā vasarā, drīzāk kā agrā rudenī. Nekur nebija manāms neviens koks, un Kristiāns atcerējās Nika vakardienas stāstīto, ka Islandē koku tikpat kā neesot.
Braucēji klusēdami vēroja neparasto ainavu, vien Niks un Andris priekšā klusi sarunājās. Pēc kāda brīža viņi iebrauca nelielā pilsētiņā.
— Mosfeldsbaira, — paskaidroja Niks.
Tikpat ātri kā iebraukuši, viņi jau bija izbraukuši cauri pilsētiņai, un atkal apkārt pletās mežonīgs tukšums. Vēlāk viņi izbrauca cauri Borgarnsas pilsētiņai, kas bija lielāka nekā iepriekšējā, bet visādi citādi tai stipri līdzīga, un turpināja ceļu uz ziemeļiem, braucot cauri šķietami bezgalīgam līdzenumam.
— Šis ir Mirara līdzenums, — Niks sacīja. — Senos laikos šo vietu klāja ledājs.
— Vai vēl ilgi jābrauc? — vaicāja Linda.
— Nu, atkarībā līdz kurienei, — iesmējās Niks. — Bet, ja līdz mūsu pirmajai pieturvietai, tad esam jau pāri pusceļam.
— Un kas būs pirmā pieturvieta? — vaicāja Reinas tante.
— Būdira, — sarunā beidzot iesaistījās Andris. — Vairs jau patiešām nav tālu.
Pēc laika bērni priekšā pamanīja neparastu, simetrisku veidojumu — kā nelielu kalnu ar nošķeltu virsmu.
— Tas, uz ko jūs tagad skatāties, — sacīja Andris, — ir Eldborga krāteris. Tas patiesībā ir pavisam neliels — tikai sešdesmit metru virs pārējā līdzenuma un aptuveni simt metru virs jūras līmeņa. Valda uzskats, ka visaugstākā vulkāniskā aktivitāte šeit bijusi pirms kādiem pieciem-astoņiem tūkstošiem gadu, — Andris stāstīja.
— Un arī par šo vietu ir leģenda, — Niks piebilda.
— Kā jau par visu Islandē, — klusi noteica Reinas tante.
— Jā, — piekrita Andris. — Stāsta, ka senos laikos vecs vīrs, vārdā Torins, kādu vakaru iznācis no savas fermas paelpot svaigu gaisu un ieraudzījis milzīga auguma un mežonīga paskata vīru airējam šurp metāla laivā. Dīvainais vīrs izkāpis krastā, atnācis līdz pat fermas vārtiem un ar savu metāla nūju izracis zemē caurumu. Tajā pašā naktī šajā vietā sācies izvirdums un tur, kur stāvējusi ferma, izveidojies šis krāteris.
— Brrr… — nodrebinājās Miks. — Es negribētu būt bijis tas vecais vīrs, kas to redzējis.
— No tā vīra gan laikam nākamajā rītā nekas nebija palicis pāri, — noteica Linda. Viņu šādi stāsti acīmredzot ietekmēja vismazāk.
— Starp citu, — ieteicās Niks, — varbūt pirms Būdiras mēs varētu piestāt arī pie bazalta kolonnām? Tepat vien jau ir.
— Kāpēc gan ne? — attrauca Andris. Niks tikmēr stūrēja busiņu tālāk, līdz skatienam pavērās neparastas klintis — augsta vienlaidu siena, ko veidoja it kā kopā saplūduši līdzīga augstuma akmens stabi. Niks apturēja busiņu, un visi izkāpa. Tūlīt viņiem uzklupa nikna vēja brāzma — tik negaidīti, ka Spoks pat ierējās.
— Tās ir Gerduberga bazalta kolonnas, — sacīja Andris. — Iespaidīgas, vai ne?
Bērni, atgāzuši galvu, klusēdami pētīja neparasto akmens stabu sienu. Spokam tā nepavisam nepatika, jo viņš sabozies ņurdēja.
Šķita, ka vējš pieņemas spēkā, un drīz vien Niks, uzmetis kūkumu un tīstīdamies garā, sarkanā šallē, nodrebinājās un mudināja visus sēsties atkal busiņā.
Kādu bridi visi klusēdami turpināja ceļu. Pāri kalnu virsotnēm bija uzradušās dažas vēja izpluinītas mākoņu plūksnas, kas ātri vien pārvietojās okeāna virzienā. Lidzenums, kuru klāja zaļš augu paklājs, nevienmērīgi viļņojās, vējam skrienot tam pāri.
— Kur tad troļļi? — zobgalīgi ievaicājās Linda. — ŠI izskatās tieši pēc tādas vietas, kur viņi varētu vazāties pa lielceļu, stopējot automašīnas.
Miks iespurdzās un pacēla acis no savas matemātikas burtnīcas, kuru apņēmīgi turēja sev klēpi kopš pašas Reikjavīkas.
— Ha, tu gan gribēji, lai viņi te gaišā dienas laikā tev par prieku pastaigātos, — iesmējās ari Niks.
— Gaismā tu varētu ieraudzīt tikai elfus, kas pieņēmuši cilvēka izskatu, — piebilda Andris.
— Kāpēc lai viņi to darītu? — Miks jautāja.
— Ir daudz teiksmu par to, kā elfi pieņēmuši cilvēka izskatu, lai nolaupītu cilvēku bērnus, — stāstīja Andris. — Piemēram, šī leģenda… Tas esot noticis vietā, ko sauc Heidarbota, kādā fermā. Kamēr saimniece bijusi govju kūtī, viens no viņas bērniem iznācis no mājas, mammu meklēdams. Tūliņ viņš ieraudzījis māti stāvam gabaliņu tālāk un aicinām viņu pie sevis. Bērns devies pie mātes, bet viņa pagriezusies un devusies tālāk, joprojām aicinot bērnu sev sekot. Tālāk aiz fermas slējušās klintis, un sieviete devusies to virzienā, bet bērns gājis viņai nopakaļ. Šajās klintis viņi ari pazuduši.
