Bērni klausījās Andra stāstā, raudzīdamies uz neparasto, mežonīgo ainavu aiz loga, kas šķita papildinām stāstīto, līdz tas vairs nepavisam neizklausījās pēc teiksmas, bet gan pēc kaut kā, kas noticis pavisam nesen kādā no saimniecībām, kuras paretam pavīdēja citādi neapdzīvotajā ainavā.
— Un viss? Bērns tā' arī neatgriezās? — satraukti vaicāja Miks.
— Nē, tas nav viss, — Andris turpināja. — Pēc brīža bērna īstā māte iznākusi no kūts un sapratusi, ka viens no viņas bērniem ir pazudis. Viņa sapulcinājusi saimi, un visi kopā meklējuši bērnu, bet tas
bijis kā akā iekritis. Tad māte devusies pie pazīstama burvja un lūgusi viņam palīdzību.
— Oho, arī burvji nu jau parādās, — Kristiāns pačukstēja Martam, un tas nosmīkņāja. Andris turpināja stāstīt:
— Burvis apvaicājies sievietei, kurā laikā bērns pazudis, un nākamajā dienā, tieši šajā laikā paņēmis nazi un sācis izgriezt grīdas dēlī trīs trīsstūrus. Kolīdz viņš ķēries pie pēdējā, atskanējis skaļš krakšķis. Tad burvis nolicis izgrieztos gabalus atpakaļ vietā un sacījis sievietei, ka viņa var doties pie miera, — bērns drīz atgriezīšoties.
— Kādas muļķības, — Kristiāns atkal čukstēja, bet šoreiz likās, ka pat Marts ir aizrāvies ar Andra stāstu, jo neko neatbildēja.
— Kad nākamajā dienā sieviete atgriezusies mājās, bērns patiešām bijis atpakaļ. Taču viens viņa vaigs bija kļuvis zilganmelns, un tāds arī palika uz visiem laikiem.
— Kas tas bija? — šoreiz vaicāja Linda.
— Līdz tam vēl tiksim, — sacīja Andris. Tad turpināja: — Bērns pastāstījis, ka sieviete, kas izskatījusies pēc viņa mātes, patiesībā bijis elfs, un ievedusi to savā pasaulē. Viņa mēģinājusi izturēties laipni, bet bijis skaidrs, ka tā nav viņa īstā māte. Bērns nav arīdzan neko ēdis, jo visi elfu ēdieni viņam izskatījušies sarkani. Tajā vakarā, kad burvis griezis grīdas dēli, no klintsaugšas pēkšņi nogāzušies trīs trīsstūrveida akmeņi. Kad lejā gāzies trešais akmens, elfu sieviete paķērusi bērnu un nikni skrējusi atpakaļ uz fermu. Tur viņa bērnu atlaidusi, pirms tam iedevusi kārtīgu pliķi pa vaigu — no tā arī radies zilums.
— Kādas šausmas! — Linda nodrebinājās.
— Bērnu sauca Gudmunds, un vēlāk viņam bija meita Elizabēte, kas ar savu ģimeni dzīvoja Eijaljordā, — klusām stāstu pabeidza Andris.
Iestājās klusums. Kristiāns neomulīgi sagrozījās un, paliecies uz priekšu, paraudzījās, ko dara Tīna. Viņam nepatika tas, ka Reinas
tante stāstīja briesmu pasakas un tagad to darīja arī Andris, turklāt vēl vietā, kur visi pastāsti izklausījās absolūti ticami.
Tīna glaudīja Spoku, kas vēl aizvien sēdēja viņai klēpī, un raudzījās laukā pa logu. Visu brauciena laiku viņa bija neparasti klusa, un Kristiānām aizvien vairāk nepatika, ka viņi ir devušies šajā ceļojumā — it īpaši, ka ņēmuši līdzi arī Tīnu.
— Uz kurieni mēs īsti braucam? — Kristiāns vaicāja, lai pārtrauktu klusumu.
— Vispirms uz Būdiru, — sacīja Andris. — Tur ir kāda interesanta vietiņa, manuprāt, jums tā jāredz. Pēc tam brauksim caur Arnarstapi apskatīt vēl šo to un mēģināsim tikt arī kādā izbraucienā pa ledāju.
— Un kur mēs nakšņosim? — gribēja zināt Reinas tante. — Ceru, ka mums nevajadzēs mitināties tajā briesmīgajā viesu namā, kur toreiz, kad bija ieradies tas mācību pārzinis no Briseles un mēs viņu vedām ekskursijā uz Snaivedlsnesas pussalu. Toreiz man likās, ka no rīta mēs pamodīsimies ar skatu uz debesīm, jo vējš būs aiznesis jumtu. Tiešām nesaprotu, kā tā māja turējās kopā, tā taču bija kā kartona kaste.
Nilcs iesmējās un pamāja. Acīmredzot tā bija licies ne tikai Reinas tantei vien.
— Jā, nav brīnums, ka nabaga pārzinis atteicās doties jebkur citur, kad bijām atgriezušies Reikjavīkā. Visu atlikušo nedēļu viņš taču nespēra ne soli ārpus Akadēmijas un mierināja sevi ar Marčelli gardajiem ēdieniem.
— Nē, nē, — Andris viņus mierināja. — Mēs paliksim pie Johannas Sigurdsdotiras. Jūs taču esat pie viņas bijuši, vai ne?
To dzirdot, Reinas tante manāmi nopriecājās.
— A, mana mīļā, labā Johanna! — viņa neslēptā priekā iesaucās.
— Neesmu viņu satikusi vismaz trīs gadus, kopš viņa aizgāja pensijā. Būs tik jauki viņu atkal redzēt! Bet, kur viņa īsti dzīvo, nezinu. Laikam kaut kur pussalas ziemeļu pusē?
— Jā, pie Grundarfjerdura pilsētiņas, — atteica Andris.
— Kas tā par Johannu? — vaicāja Kristiāns.
— Viena no Akadēmijas bijušajām pasniedzējām, — paskaidroja Reinas tante. — Viņa pasniedza gan Islandes mitoloģiju, gan tādu priekšmetu, ko sauc vizualizācija. Kaut kas līdzīgs tam, ko mēs mēģinājām darīt Rīgā.
— Jā, bet nu jau viņa trīs gadus ir pensijā, — piebilda Niks.
— Un pārcēlusies uz nelielu saimniecību laukos. Tur ir patiešām burvīgi. Nevar salīdzināt ar to viesu namu, paši redzēsiet.
— Jā, un tagad viņas sabiedrība ir nevis Akadēmijas svešzemju studenti, bet viņas mīļie elfi, troļļi un pārējie, — Andris iesmējās.
— Viņi visi tur dzīvo kopā vienā mājā? — beidzot iejautājās Tīna, izklausīdamās ļoti izbrīnīta.
— Nē taču, mīļā, Andris tikai jokojās, — mierināja Reinas tante.
