— Vienkārši Johannas tantei patīk stāstīt pasakas par elfiem un troļļiem.
— Man arī tās patīk, — sacīja Tīna. — Vai Johannas tante man tās izstāstīs?
Kristiāns sabozās un jau gribēja iebilst, ka gana jau visu šo pasaku, bet Reinas tante pasteidzās pirmā.
— Protams, pastāstīs! Pašas jaukākās pasakas pastāstīs.
— Piemēram, tādas, kur elfi pārvēršas par cilvēkiem un nolaupa mazus bērnus, — zem deguna dusmīgi nobubināja Kristiāns, bet neviens, izņemot Martu, to nedzirdēja.
— Tev šķiet, ka Tīnu tās biedē? — Marts tāpat čukstus vaicāja draugam.
— īsti nezinu, bet man vienalga tas nepatīk, — Kristiāns atčukstēja. — Man nešķiet, ka viņai tas viss būtu jādzird, viņa taču ir tik viegli ietekmējama. Es negribu, ka pēc tam viņai visu mūžu rādītos murgi.
Pēkšņi Linda, kas visu šo laiku bija aizgrābti vērojusi garām slīdošās ainavas, iesaucās:
— Ei! Kas tad tas tur priekšā?
Zēni no aizmugurējās rindas paslējās augšup un starp krēslu atzveltnēm palūrēja uz priekšu. Tur tālāk, kalnu fonā, zaļa, plūksnaina lauka vidū vīdēja neliela, melna baznīciņa.
— Tā ir Būdiras baznīca, — paskaidroja Andris. — Tūristi te vienmēr brauc, un man likās, ka arī jums tā jāredz. Un, jāatzīst, tā izskatās diezgan interesanti.
“Interesanti vēl ir maigi teikts,” nodomāja Kristiāns, kad viņi bija piebraukuši pie baznīciņas un izkāpuši ārā. Nelielā melnu koka dēļu baznīciņa ar balti krāsotajiem logu rāmjiem šķita absolūti neiederīga šeit, pašā lavas lauku vidū. Gabalu tālāk pret debesīm slējās kalnu grēdas, bet visapkārt baznīcai pletās līdzenums, ko tagad, vasarā, klāja skumšķaina, zaļa zāle. Pie pašas baznīciņas bija neliela kapsēta, kas nedaudz palīdzēja izgaisināt to izjūtu, ka baznīcu šeit atnesis virpuļviesulis un nolicis šīs mežonības vidū, līdzīgi kā bija noticis ar Dorotiju Kanzasā, kuru virpuļviesulis aiznesa pie Ožas pilsētas burvja.
Vējš šeit plosījās tieši tāpat kā pirmīt pie bazalta kolonnām, un ceļotāji, sarāvušies un rokas kabatās sabāzuši, bariņā gāja uz baznīciņas pusi.
Tuvumā baznīca neizskatījās ne maķenīt lielāka kā pa gabalu. Kristiānām šķita, ka tā nedaudz vairāk līdzinās šķūnim nekā baznīcai, ja neņem vērā to, ka ēkas priekšgalā ir neliels tornītis ar krustu galā. Baznīcu diezgan plašā teritorijā apņēma zems akmens žogs, kas ieskāva arī kapsētu. Žogā vīdēja balti dēļu vārti, pa kuriem tad arī visi iegāja. Baznīcas durvis bija tādas pašas balti krāsotas kā logu ailas, bet iekšpuse, pēc Kristiānā domām, ne ar ko īpašu neizcēlās. Parasta lauku baznīciņa ar nelielu altāri un dažām solu rindām abās ejas pusēs. Vienīgi pie griestiem karājās, kā zēnam likās, diezgan grezna lustra ar spuldzēm, kas atgādināja sveces.
— Cik veca ir šī baznīca? — vaicāja Kristiāns. Viņam tā izskatījās mūžveca. īpaši jau no ārpuses — ar drūmo, melno vertikālo koka dēļu sienām un baltajām logu un durvju ailām.
— Pirmā baznīca šajā vietā tika uzcelta tūkstoš septiņi simti trešajā gadā, bet vēlāk tā nojaukta, un kādu laiku šeit nebija nekā. Tad kāda kundze no vietējās draudzes ļoti iestājās par to, lai tiktu uzbūvēta jauna baznīca, līdz beidzot tam dota atļauja un tūkstoš astoņi simti četrdesmit astotajā gadā baznīca uzbūvēta. To atjaunoja tūkstoš deviņi simti astoņdesmit septītajā gadā.
— Kad mēs iesim atpakaļ? — ievaicājās Tīna. Tā kā suni nevarēja ņemt līdzi uz baznīcu, Spoks bija palicis mašīnā, un tas Tīnai nepavisam nepatika.
— Drīz, drīz, — attrauca Andris un turpināja stāstu: — Šajā baznīcā ir vairākas vērtīgas lietas, piemēram, baznīcas zvans. Tas ir no tūkstoš seši simti septiņdesmit otrā gada.
— Kā tu to visu atceries? — ar apbrīnu vaicāja Kristiāns. Lai kā viņam nepatika pasakas par elfiem un troļļiem, viņš prata novērtēt labu atmiņu attiecībā uz skaitļiem. Un Andris šajā ziņā patiesi likās izcils.
— Tāpēc jau viņš ir viens no labākajiem studentiem, — iesmējās Niks, un Andra bālajos vaigos iemetās sarkani plankumi. — Turklāt viņam ir ne vien laba atmiņa, viņš ir izcils ari citās jomās, kas vairāk attiecas uz irnago zinātni.
— Kādās? — gribēja zināt Marts, bet Andris viņus pārtrauca:
— Nu jau pietiek. Tik izcils nemaz neesmu. Un, galu galā, es vēl esmu tikai otrajā kursā.
— Jā, kas gan būs, kad tu pabeigsi Akadēmiju? — smējās Niks.
— Varēsi tūlīt braukt uz Briseli un taisīt karjeru.
Andris nosarka vēl vairāk, un izskatījās, ka viņš jūtas patiešām neērti. Kristiāns juta viņam līdzi, jo viņam ari nepatiktu, ja viņu tā slavinātu.
Tikmēr Tīnai visas šīs runas bija pagalam apnikušas.
— Labs ir, es eju pakaļ Spokam, — viņa noteica un izmetās ārā no baznīcas.
Kristiāns ar Martu saskatījās un novaikstījās. Tad visi devās nu'i tenei pakaļ, jo, patiesi, visu, ko te varēja apskatīt, viņi šķita redzējuši.
Jo tālāk viņi brauca, jo labāk Kristiāns saprata, ko Reinas tante bija domājusi ar savu izsaucienu, uzzinot, ka pie mašīnas stūres būs Niks. Niks vadīja auto ļoti savādi, un tas vēl bija maigi teikts.
