Spoks, ieskrējis bērnu istabā, uzreiz iekārtojās uz paldājiņa pie vienas no gultām — un bija skaidrs, ka tur gulēs Tīna. Drīz vien visi
bija zem segas, un istaba grima pustumsā, atstāta degam bija vienīgi maza, dzeltena naktslampiņa pie Mika gultas. Notikumiem bagātā diena un sātīgās vakariņas bija darījušas savu, un bērni žāvājās.
Vienīgi Kristiānām pa galvu vēl aizvien jaucās dažnedažādas domas.
— Kā jums šķiet, kā tas viss beigsies? — viņš beidzot neizturēja. Bridi neviens viņam neatbildēja. Bija dzirdama klusa šņākuļo-
šana — šķita, Miks jau bija iemidzis.
— Kā tu to domā? — nesaprata Marts. — Kas kā beigsies?
— Nu, šis Islandes brauciens, — paskaidroja Kristiāns. — Mēs te mazliet pabraukāsim apkārt, bet agri vai vēlu atgriezīsies tas virs, kurš tagad aizbraucis uz kurieni tur…
— Uz Bostonu, — atgādināja Linda.
— Jā. Un tad mēs atkal trenēsimies imagot. Jautājums tikai — cik ilgi?
— Kamēr būs skaidrs, — atteica Marts.
— Kas būs skaidrs? — pēkšņi uztrūcies no miega, nesaprata Miks.
— Kamēr būs skaidrs, kurš no mums ir īstais imago meistars, — sacīja Marts.
— Tas jau tāpat ir skaidrs. Tā ir Tīna, — nomurmināja Kristiāns, palūkodamies uz māsas gultu. Taču Tīna jau gulēja saldā miegā.
— Un kas notiks pēc tam? Viņi savāks Tīnu uz Akadēmiju, vai?
— Nu, ne jau tagad, — teica Linda. — Tu taču redzēji, tas nav nekāds bērnudārzs. Tur ir tikai jaunieši, nevis mazi bērni.
— Tad kāpēc viņi ar mums tā ņemas jau tagad? — neatlaidās Kristiāns.
— Viņi taču teica — tāpēc, ka nav skaidrs, kurš no mums ir lielākais imago meistars. Un lielākais imago meistars ir jāsargā no tiem bandītiem.
— Par to es vispār negribu pat domāt, — Kristiāns nodrebinājās.
— Ko tad, ja tie bandīti sāks vajāt Tīnu?
— Tāpēc jau mēs šeit esam, — sacīja Marts. — Tikai es sapratu, ka tā var arī nebūt Tīna. Tas var būt jebkurš no mums, — zēns piebilda ar ilgām balsī. Ikvienam bija skaidrs, ka Marts vēlas, lai tas izrādītos tieši viņš.
— Nu, tā noteikti neesmu es, — sacīja Linda un gari nožāvājās.
— Diez kas jau nav, tur nu es tev piekrītu, — viņa sacīja Kristiānām,
— bet vismaz kaut kas, Niks un pārējie, nekā dzīvot mājās un neko par to pat nenojaust.
— Pareizi, vienmēr ir labāk tikt ar visu skaidrībā, — piekrita Marts, pagriezdamies uz otriem sāniem. — Viss, es tagad guļu. Vairs nav spēka parunāt.
Miks, pastiepis roku, izslēdza naktslampiņu, un istaba iegrima tumsā. Pēc īsa brīža no visām gultām atskanēja vienmērīga šņākuļošana, vienīgi Kristiāns vēl prātoja par visu, līdz beidzot miegs pārņēma arī viņu.
Kristiāns pamodās no drausmīga trokšņa un labu brīdi nesaprata, kur atrodas. Visapkārt valdīja akla tumsa, kaut kur bija dzirdami tādi kā kliedzieni, kā sasaukšanās, kaut kur aizcirtās durvis. Tikai izdzirdējis Lindas un Marta balsi, Kristiāns atcerējās, ka viņi ir johannas mājā.
— Kāds ieslēdziet lampu! — tumsā sauca Linda, gramstīdamās gar sienām, bet nekur nevarēja sataustīt gaismas slēdzi. — Mik, tu esi pamodies? Ieslēdz gaismu, tev bija vistuvāk!
Spoks rēja, kaut kur atskanēja skrejošu soļu dipoņa, un atkal noklaudzēja durvis.
— Kas te notiek? — miegaini jautāja Miks un beidzot ieslēdza lampiņu.
Istabā kļuva gaišāks, un Kristiāns ieraudzīja draugus, kas bija uztrūkušies gultās sēdus.
— Kas tas par ļembastu? Cik ir pulkstenis? — vaicāja Marts, pasniegdamies pēc sava rokas pulksteņa. — Pustrīs. Jēziņ, kas te notiek?
— Jāiet noskaidrot, — sacīja Linda un izkāpa no gultas. Meitenei mugurā bija kokvilnas pidžama ar lācīšiem, un Kristiānām viņa piepeši šķita pavisam sīciņa, gandrīz kā Tīna.
— Pagaidi, neej viena, es iešu tev līdzi! — viņš iesaucās un arī izlēca no gultas.
— Kāpēc tieši tu? — Miks apvainojās. — Es ari varu iet!
Marts nosprauslājās, un Linda nosarka, priecādamās, ka istabas pustumsā to neviens neredz.
— Te nav nekādas sacensības, kurš drosmīgāks, — viņa dusmīgi noteica. — Vienkārši jāuzzina, kas notiek, un viss.
Tagad troksnis bija dzirdams jau ari ārā. Marts piegāja pie vienīgā loga un, atrāvis to, palūkojās ārā. Bet tur valdīja piķa melna tumsa, un viņš nekā neredzēja. Kliedzieni šķita atskanam no pagalma pretējās puses.
Tieši tajā brīdī, kad Kristiāns, Miks un Linda jau grasījās vērt vaļā durvis, tās pašas atsprāga vaļā un tajās parādījās Reinas tante.
— Marš atpakaļ gultās! — viņa iesaucās. — Kas tā par vazāšanos apkārt nakts vidū!
— Bet mēs…
— Mēs tikai gribējām uzzināt…
— Nekā te nav, ko uzzināt! — Reinas tante stingri noteica un aizvēra aiz sevis durvis. — Aitas pasprukušas, tas ari viss. Johanna aizgāja sadzīt tās atpakaļ kūtī.
— Ak tā, — noteica Linda, iedama atpakaļ uz savu gultu. — Izklausījās gan trakāk.
— Un vai tu domā, ka nakts laikā pasprukušas aitas — tas nav pietiekami traki?! — Reinas tante izsaucās. — Ej un sadzen tām visām tagad pēdas tādā elles tumsā! Labi, ka mēs te visi esam, Niks ar Andri aizgāja palīgā, citādi Johanna viena galā netiktu.
Kad bērni bija atpakaļ gultās, Reinas tante atkal aizgāja.
— Kas Spokam vainas? — pēkšņi jautāja Marts.
H
