Kristiāns apstājās un gaidīja. Neviļus viņam prātā ienāca nakts Egļupē, kad abi ar Martu negaisā bija skrējuši uz dzelzceļa staciju. “Cerams, neviens ņurņuks te neganās,” Kristiāns nodomāja, un viņam pārskrēja drebuļi. “Muļķis tāds!” viņš pats sevi nobāra un paspēra soli uz priekšu. “Te ir tikai Johanna un viņas aitas, un viss.”
Tiklīdz viņš tā bija nodomājis, priekšā atskanēja čaboņa un ņurdiens.
Kristiāns spēji apstājās, un viņa sirds sāka strauji dauzīties. Acumirklī prātam cauri izskrēja viss, ko viņš bija redzējis, ierodoties šeit pie Johannas. Zēns mēģināja atminēties, vai kāds bija ieminējies par suni, bet neko tādu nespēja atcerēties. Vienīgais dzīvnieks bija kārnā kaķene virtuvē — un tā nu nekādi nebūtu varējusi izdvest šādu ņurdienu.
“Mieru, tikai mieru,” Kristiāns domās sev atkārtoja. “Tagad galvenais — nemesties strauji bēgt…”
Zēns stāvēja, sastindzis kā sālsstabs, un viņa sirds dauzījās tik spēcīgi, ka tās dunoņa šķita vienīgā skaņa piepeši sastingušajā naktī.
Tumsā atkal atskanēja troksnis. Likās, it kā kāds smags dzīvnieks mīdītos uz vietas… un tad piepeši šis nezin kas, dubļiem žļarkstot, aizmetās prom. Prom no kūts, uz to pusi, kur, pēc Kristiānā saprašanas, atradās lavas lauki un milzīgais kalns. Daudz nedomādams, Kristiāns ieslēdza lukturi un metās uz priekšu, uz kūti. Atdūries pret kūts durvīm, viņš atrāva tās vaļā un iemetās iekšā, durvis aiz sevis strauji aizcirzdams.
Kūtī bija silti. Kristiāns brīdi stāvēja, atvilkdams elpu un gaidīdams, kad sirds pārstās dauzīties. Tikai tad, kad bija daudzmaz nomierinājies, viņš uzmanīgi aplaida apkārt gaismas strēli.
Nenoliedzami, viņš bija nokļuvis aitu kūtī. Aitas, negaidītā ciemiņa izbiedētas, atkal neganti blēja, un Kristiānām bija skaidrs, ka ilgi viņš te uzturēties nevar, jo kuru katru brīdi būs klāt Johanna vai kāds no puišiem. Zēns nopētīja aitas un visu pārējo, bet nekā aizdomīga nemanīja. Viņš jau gatavojās doties prom, kad piepeši gaismas strēle atdūrās pret kādu plankumu uz grīdas. Kristiāns palūkojās uzmanīgāk.
Asinis. Nebija šaubu, ka tās ir asinis. Vēl aizvien koši sarkanas pret bāli pelēcīgo klona grīdu. Un vēl, ja palūkojās uz salmiem mazliet tālāk, ari tie šķita notraipīti gluži kā ar sarkanu krāsu.
— Kas tad tas?! — Kristiāns neviļus izsaucās, bet tālumā noklaudzēja mājas durvis, un zēns saprata, ka jālaižas lapās. Izmeties atkal ārā pa kūts durvīm, viņš skrēja atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bija atnācis, un drīz vien jau bija klāt pie guļamistabas loga. Ātri uzrausies uz palodzes, viņš uzmanīgi pastūma vaļā logu un ielēca istabā.
— Nu, ko labu redzēji? — vaicāja Marts.
Kristiāns neatbildējis norāva dubļos izmirkušos apavus un palūkojās uz saviem bikšu galiem. Tie bija cauri slapji un vienos dubļos. Kristiāns neapzināti saviebās, tūliņ iedomādamies, kā lai to rīt no rīta izskaidro Reinas tantei.
— Stāsti, stāsti! — skubināja arī Linda. — Kas tur bija?
Kristiāns apsēdās uz gultas malas, šķietami apmulsis.
— īsti nezinu, — viņš beidzot sacīja. — Šķiet, tur noticis kaut kas nelāgs, tikai nevaru saprast, kas. Vai Islandē ir vilki? — viņš vaicāja, lūkodamies uz Lindu, acīmredzot domādams, ka viņa varētu zināt vislabāk.
— Noteikti ne, — attrauca Linda. — No kurienes gan lai šeit rastos vilki?
— Nu, tad es nezinu, kas tas bija, — Kristiāns apmulsis novilka.
— Kas, kas?! — nepacietīgi sauca jau visi reizē.
— Izskatās, ka patiešām tur kaut kas ir noticis ar aitām, — sacīja Kristiāns. — Bet man šķiet, ka tas nav tas, ko teica Reinas tante…
— Kas tad? — vaicāja Marts.
— Es biju kūtī, — sacīja Kristiāns. — Un, liekas, es redzēju tur asinis.
— Kādas asinis? Aitu asinis? — prasīja Linda.
— Kā es to lai zinu, kādas asinis? — Kristiāns attrauca. — Vienkārši asinis, un viss. Bet, tā kā tas bija kūtī, tad droši vien tās bija aitu asinis.
Bērni šķita apjukuši.
— Un vēl, — Kristiāns turpināja. — Kamēr es gāju uz kūti, man šķita, ka ārā ir kāds zvērs.
— Kāds zvērs? — vaicāja Marts.
— Vilks? — prasīja Miks.
— Es taču teicu, ka vilku šeit nav, — Linda atkārtoja. — Vai tu to redzēji?
— Nē, tikai dzirdēju tādu kā rūcienu… un man likās, ka tur ārā kāds ir. Un pēc tam viņš aizlikās uz kalna pusi.
— Jēziņ, padomā, viņš taču varēja tev uzklupt! — šausminājās Miks.
— Varēja gan, — Kristiāns piekrita. — Man paveicās.
— Pēc kā tas izskatījās? — atkal vaicāja Marts.
— Es viņu neredzēju, ārā bija tumšs, — Kristiāns paskaidroja.
— Bet, pēc rūciena spriežot, tas bija diezgan pamatīgs zvērs. Tāpē^ jau es prasīju, vai šeit ir vilki.
— Vilku nav, bet lieli suņi gan var būt, — sacīja Linda. — Tikai es šeit neviena nemanīju.
— Es arī ne, — piekrita Kristiāns, un arī pārējie piekrītoši pamāja.
Tikmēr ārā viss bija noklusis, un Linda pastāstīja, ka, kamēr Kristiāns bijis ārā, Reinas tante un pārējie sanākuši atpakaļ mājā.
— Varēja dzirdēt, ka viņi visi virtuvē sarunājas, — meitene sacīja.
