Tikai tagad Kristiāns pamanīja, ka Spoks vairs negul uz paklājiņa pie Tīnas gultas, bet ir palīdis zem tās un no turienes skan klusi ņurdieni.
— Ej, Spok, kur tad tu esi paslēpies? Nāc ārā! — sauca Kristiāns un noliecās, lai paskatītos uz suni.
Spokam spalva bija sabozta, un viņš nikni ņurdēja.
— Kas tad tev, sunīt, jocigs esi, vai? — Kristiāns smējās. — Nāc ārā, pietiks pagultē putekļus slaucīt, nāc nu, — pastiepis roku, viņš labināja, bet Spoks ieņurdējās skaļāk un pašļūca vēl dziļāk pagultē.
— Hmm, — domīgi noteica Linda. — Aitas pasprukušas, jā?
— Njā, vai nu Spokam ir ārkārtīgi bail no aitām vai ari tas tomēr ir kas cits, — ierunājās Marts.
— Kas cits? — iesaucās Miks. — Kas cits tas varētu būt?
— Nu, spriežot pēc visa, tas varētu būt jebkas, — ironiski noteica Linda. — Sākot ar troļļiem vai kalnu gariem, kas negaisa nakti izdomājuši izlīst no kalna paālēties, un beidzot ar pilnīgi reālu vulkāna izvirdumu, — viņa jautri sacīja. — Jebkas, ko vien var iedomāties!
“Jebkas, ko vien var iedomāties,” atkārtoja Kristiāns. Viņam šķita, ka Lindas pēdējais teikums visprecīzāk atspoguļoja to, kas varēja notikt šeit, Islandē. “Jebkas, ko vien var iedomāties…”
Varēja dzirdēt, kā pa māju joprojām staigā Reinas tante, šoreiz vērdama durvis klusāk, droši vien lai netraucētu bērnus. Tomēr ārā joprojām bija dzirdama kņada.
Kristiāns piegāja pie loga. Tas bija neliels, tomēr lielāks nekā virtuvē. Kristiāns uzmanīgi atvēra logu. Troksnis ārā kļuva skaļāks. Joprojām bija dzirdami sasaukšanās kliedzieni, un Kristiāns pazina Nika un Andra balsis, kam pa vidu jaucās aitu blējieni.
— Šķiet, tur patiešām ir pasprukušas aitas, — zēns sacīja, atkal aizvērdams logu. — Liekas, Niks ar Andri tagad trenkā tās.
— Nu labi. Iespējams, — negribīgi piekrita Linda. — Tas tomēr neizskaidro Spoka uzvedību.
— Neizskaidro gan, — piekrita ari Marts.
— Labi, iešu paskatīties, — Kristiāns noteica un atkal atvēra logu.
— Šķiet, ka līst mazāk, — viņš konstatēja, pabāzis ārā galvu. — Tas labi.
— Es ari gribu iet! — iesaucās Miks un jau pielēca kājās, bet Linda viņu apstādināja.
— Paliec tepat! Jebkurā brīdi var atkal ienākt Reinas tante, un tad labāk, ka mēs pārējie esam šeit. Ja viņa pamanīs, ka Kristiānā nav, teiksim, ka viņš aizgāja uz tualeti.
— Nu labi, — negribīgi novilka Miks, tomēr paklausīja meitenei.
Kristiāns žigli uzvilka kājās sporta kurpes, uzmeta mugurā vējjaku un izliecās laukā pa logu. Ārā valdīja pilnīga tumsa. Zēns pat neredzēja, kas ir lejā zem loga — tajā vietā, kur viņam būtu jālec. Pabāzis galvu atpakaļ istabā, viņš apvaicājās:
— Vai kādam ir kabatas lukturītis? Tur neko nevar redzēt.
— Man vajadzētu būt, — atsaucās Linda un, parakņājusies savā somā, patiešām izvilka dzeltenu kabatas lukturīti.
— Paldies! — Kristiāns paņēma lukturīti un atkal izliecās pa logu.
Paspīdinājis lejup gaismas staru, viņš ieraudzīja, ka var droši lēkt. Tur bija tikai izmirkusi zeme un nekas cits. Zēns piezemējās ar slapju plakšķi, juzdams, kā dubļi pašķīst uz visām pusēm.
Joprojām līņāja, un attālāk bija dzirdams troksnis — tur sasaucās Niks ar Andri, un viņu saucieniem pa vidu skanēja satraukta blēšana.
Kristiāns lēnām virzījās uz trokšņa pusi. Piesardzīgi viņš spīdināja lukturīti tikai sev zem kājām — lai gaismas stars nejauši netrāpītos acīs kādam no puišiem vai Johannai. Sporta kurpēm grimstot pielijušajā zemē teju līdz potītēm, zēns gāja aizvien tālāk. Kad likās, ka viņš jau teju, teju būs klāt, zēns izslēdza lukturīti un brīdi nekustīgi stāvēja tumsā, gaidīdams, kad acis apradis ar tumsu, un cerēdams, ka izdosies kaut ko saredzēt arī bez lukturīša.
Tobrīd kliedzieni bija pieklusuši, un tikai blējieni nerimās. Aitu kūts kā liels melnums rēgojās zēnam taisni priekšā. Bija tik tumšs, ka
Kristiānām, cenšoties kaut ko saskatīt, pat sāpīgi smeldza acis. Tomēr pēc brīža acis aprada ar tumsu un zēns sāka izšķirt atsevišķu priekšmetu kontūras. Debesis šķita nedaudz gaišākas — biezā mākoņu sega sāka izklīst, un šur tur jau pavīdēja dažas blāvas zvaigznītes. Lietus, klusi švīkstēdams zālē, turpināja līt, bet vējš bija norimis pavisam. Kaut kur tuvumā nočīkstēja durvis, tā ka Kristiāns pat satrūkās no pēkšņās asās skaņas, un tūlīt tam sekoja strauja soļu dipoņa, kas noklusa mājas virzienā. Vēl brīdi nogaidījis, Kristiāns ļoti uzmanīgi spēra soļus cauri tumsai kūts virzienā. Sporta kurpes viņam jau bija piesmēlušās ar ūdeni un dubļiem, un prātā iešāvās doma, ka diez vai tās paspēs līdz rītam izžūt…
Durvis nočīkstēja vēlreiz, un vēl viens tumšs stāvs devās no kūts uz mājas pusi. Kristiānām šķita, ka viņš pazīst Niku.
“Nez, vai Johanna vēl aizvien ir kūtī vai jau mājās,” zēns nodomāja, turpinādams lēnām virzīties tālāk.
Piepeši viņam priekšā kaut kas nobrakšķēja.
