Automašīnā valdīja klusums. Kristiānām šķita, ka salīdzinājumā ar vakardienu Niks brauc diezgan ātri. Ceļš bija tukšs, un pagāja aptuveni stunda, līdz viņi beidzot pamanīja pirmo auto sev priekšā. Viens divi, Niks to apdzina, un viņi turpināja ceļu. Reinas tante, kas sēdēja Nikam blakus, arīdzan klusēja un nekustīgi lūkojās uz priekšu. Kristiāns gudroja, kā varētu piedabūt kādu no pieaugušajiem izstāstīt, kas vakarnakt bija atgadījies, bet nekas prātīgs galvā nenāca. Bija skaidrs, ka neviens pats no sevis par to runāt nesāks.
Pat Niks, parasti tik jautrs un dzīvespriecīgs, nebija izdvesis ne zilbes, kopš viņi bija uzsākuši braucienu, un tas Kristiānām likās ļoti dīvaini.
— Tad kur mēs tagad braucam? — beidzot ierunājās Miks. Kristiānām šķita, ka šis ir pirmais teikums pēc vairāku stundu brauciena klusējot.
Niks pie stūres sarosījās. Likās, viņš jūtas atvieglots, ka kāds beidzot ir pārtraucis nospiedošo klusumu.
— Uz geizeru Strokuru, — Niks atsaucās. — Tu taču zini, kas ir geizers, vai ne?
— Kaut kas līdzīgs strūklakai, jā? — Miks attrauca un tūliņ nosarka, jo Linda, to dzirdot, nosprauslājās.
— Geizers, — teica Linda, — patiesībā ir avots, kas ik pa laikam izšļācas no zemes augstu gaisā.
— Kā strūklaka, — uzstāja Miks, un Linda bija spiesta piekrist.
— Patiesībā jā. Kāpēc īsti tā notiek? — viņa vaicāja.
— Ā, tas ir saistīts ar vulkānisko aktivitāti, — paskaidroja Niks.
— lūs noteikti zināt, ka geizeri nav īpaši bieži sastopami, vai ne?
Bērni pamāja.
— Tie atrodas tikai vietās ar augstu vulkānisko aktivitāti, vietās, kur zemes dzīlēs sastopama karsta magma. Ūdens no zemes virspuses iesūcas aizvien dziļāk zemē, līdz aptuveni divu kilometru dziļumā tas sastop magmas uzkarsēto iežu slāni. Tas savukārt uzkarsē ūdeni, un ūdens paceļas uz augšu un izlaužas no zemes kā ūdens strūkla un karsts tvaiks.
— Man likās, ka geizers ir vieta kaut kur šeit, Islandē, — piebilda Marts.
— Tā arī ir, — piekrita Niks. — Vārds “geizers” cēlies no islandiešu geysir, kas ir karstais avots netālu no Strokura. Savukārt geysa nozīmē ‘šļākties’.
— Kāpēc tad mēs braucam uz Strokuru, nevis uz to geizeru, no kura cēlies pats nosaukums? — gribēja zināt Kristiāns.
— Tāpēc, ka Strokurs ik pēc četrām līdz astoņām minūtēm izšļāc gaisā uzkarsētā ūdens strūklu aptuveni divdesmit metru, dažreiz pat četrdesmit metru augstumā. Tā ka tur ir, ko redzēt, ticiet man!
— Bet geizers, no kura radies nosaukums? — jautāja Kristiāns.
— Lielais Geizers darbojas retāk. Taču, kad tas uzšļāc gaisā savu ūdens strūklu, tā var sasniegt pat septiņdesmit metru augstumu un vairāk. Strokurs atrodas tam pavisam tuvu, tā ka būtībā mēs redzēsim abus.
— Patiesībā Strokurs nav bijis tik aktīvs vienmēr, — ieteicās Andris. — Deviņpadsmitajā gadsimtā tas bija diezgan aktīvs, līdz kāda zemestrīce aizsprostoja tā izeju un tas pārstāja darboties. Taču tūkstoš deviņi simti sešdesmit devītajā gadā tika nolemts atbrīvot tā izeju, un kopš tā laika geizers atkal ir aktīvs.
— Ar Lielo Geizeru bija līdzīgi, — sacīja Niks. — Tā aktivitāte ir bijusi te lielāka, te mazāka. Pirms kāda laika cilvēki mēģināja atbrīvot ceļu tā strūklai, pat lietojot īpašas ziepes. Divtūkstošā gadā zemestrīce atkal atbrīvoja ceļu ūdens strūklai, un tas darbojās aptuveni astoņas reizes dienā. Bet kopš divtūkstoš trešā gada jūlija ekskursanti var būt laimīgi, ja izdodas ieraudzīt Lielā Geizera strūklu, jo tas izšļāc ūdeni tikai aptuveni trīs reizes dienā.
— Tad jau jāsēž pie tā un jāgaida, — noteica Miks, un Niks pamāja ar galvu.
— Jā, tad var arī izdoties to ieraudzīt, — viņš piekrita.
Kad Niks strauji nobremzēja un paziņoja, ka viņi ir klāt, Kristiāns jutās atvieglots, ka beidzot var izkāpt no mašīnas. Zēns nesaprata, vai viņš ir vairāk noguris no sēdēšanas vai nospiedošā klusuma, kāds bija valdījis brauciena laikā, pirms Miks uzsāka sarunu.
Vējš iemetās bērniem sejā, tiklīdz viņi izkāpa no mašīnas.
— Šķiet, jums noderēs jakas, — ieteicās Niks, atrāvis vaļā auto bagāžnieku. Bērni paķēra jakas un tūliņ uzvilka tās mugurā. Lai gan ārā vajadzētu būt vasarai, šķita nelāgi auksts.
— Nu, kur tad tas ir? — vaicāja Miks, staipīdams kaklu te uz vienu, te uz otru pusi.
Visapkārt pletās plašs līdzenums, un tikai tālumā vīdēja kalni.
— Būs drusku jāpaiet, — attrauca Niks, palēkdamies gaisā un aizmezdamies pa lauku prom.
Reinas tante kaut ko nopurpināja un, pamājusi bērniem, sekoja viņam.
Viņi nebija gājuši ne minūti, kad netālu gaisā izšļācās milzīgs ūdens stabs.
— Oho! — bērni vienbalsīgi noelsās, un Niks gluži lepni paziņoja:
— Tas ir Strokurs! Pagaidiet, kad pieiesim vēl tuvāk!
Geizera tuvumā slamstījās tūristu bariņš, bet šķita, ka viņi visu ir redzējuši, jo, bērniem pienākot tuvāk, devās prom.
Strokura pirmītējā ūdens un tvaika strūkla bija norimusi, bet pēc neilga brīža tas iedarbojās atkal. Kristiāns nodomāja, ka nekad mūžā nav redzējis kaut ko tik iespaidīgu. Šķiet, pārējie bērni domāja tāpat.
— Iedomājieties, kā ir tad, kad darbojas Lielais Geizers, — sacīja Linda.
