Spēles meistars полностью

—                Vai jūs beigsiet zviegt? — Reinas tante dusmīgi viņu apsauca.

—    Tie nav nekādi joki, un vismaz kāds no jums cenšas mums palī­dzēt!

—   Jā, bet man nekas nesanāca, — Marts sacīja. — Itin nekas. Otru reizi es mēģināju pagājušajā vakarā, kad nakšņojām pie Johannas. Bet ari tad man nekas neizdevās. Nebija ne jocīgas sajūtas, nekā…

—   Skaidrs, — noteica Reinas tante, izskatīdamās nedaudz vīlu­sies. — Un pārējie? Neesat mēģinājuši ko līdzīgu?

Visi sparīgi papurināja galvu, un Kristiāns vēl piebilda, ka pietiek jau ar vienu imagotāju, kas jāuzrauga, tādējādi atkal izpelnīdamies Reinas tantes bargo skatienu.

Niks sarosījās, tik garas sarunas nogurdināts, un pagrabināja ma­šīnas atslēgas.

—   Nu, mīlīši! Ūdenskritumu redzējuši esam, fejas arī, — viņš ķiķināja. — Varam laist tālāk! Brauksim uz Landmanaleigaru.

—   Un kas tas ir? — jautāja Miks.

—   Nu, tā ir tāda populāra vieta, ko tūristi bieži apmeklē, — sa­runā iesaistījās Andris. — Tur ir daudzas tūristu takas, kur var iet pār­gājienos, turklāt tur ir ļoti interesanti kalni.

—   Kādā ziņā interesanti? — jautāja Linda.

—   Krāsu ziņā, — attrauca Andris. — Tajos var redzēt visas iespē­jamās krāsas — rozā, baltu, dzeltenu, brūnu, zaļu, zilu, violetu… Cil­vēkiem tas šķiet skaisti, un viņi brauc tos aplūkot.

—                Un pa ceļam redzēsim slaveno vulkānu Heklu, — piebilda Niks.

—   Jādomā, jūs par to esat kaut ko dzirdējuši?

Bērni pamāja. Patiešām, šo vulkānu, šķiet, zināja visi.

—   Cik ilgi mums tagad jābrauc? — vaicāja Reinas tante. — Man piemirsies, sen neesmu šajā virzienā braukusi.

—   No šejienes līdz Landmanaleigarai ir apmēram divsimt kilo­metru, — Niks sacīja.

—   Tik daudz?! — Reinas tante neticīgi iesaucās. — Tad jau mēs atpakaļ Reikjavīkā būsim tikai vēlu vakarā!

—   Tāds jau ari ir plāns! — apmierināti attrauca Niks. — Cik no­protu, mūs tur šodien vēl aizvien neviens negaida.

—   Cik zinu, nē, — piekrita Reinas tante. — Labs ir, braucam vien uz to elles nostūri, ja jau mums nav nekā labāka, ko darīt.

Kristiāns ar Martu saskatījās un pavīpsnāja. Reinas tante laikam bija pavisam aizmirsusi, ka viņai pienācās būt par aukli vismaz Tīnai, ja ne Kristiānām. Vismaz valodas ziņā viņa Islandē bija kļuvusi krietni mazāk izvēlīga.

—   Katrā ziņā ceļam vajadzētu būt gana labam, — piebilda Niks.

—   Runājot par Heklu, — ierunājās Andris. — Cik daudz jūs par to zināt?

Kristiāns ar Martu un Miku paraustīja plecus, jo bija vien dzir­dējuši nosaukumu un neko vairāk par vulkānu nezināja. Toties Linda sarosījās.

—   Nu, — meitene teica, — tas ir viens no aktīvākajiem Islandes vulkāniem.

—   Tieši tā, — Andris atzinīgi pamāja. — Kopš devītā gadsimta beigām tas ir izvirdis vairāk nekā divdesmit reižu. Viduslaikos eiro­pieši to pat bija iesaukuši par Elles vārtiem.

Tas izklausījās iespaidīgi, un ari zēni uzmanīgāk ieklausījās Andra stāstījumā.

—   Jā, runājot par Elles vārtiem, leģenda vēsta, ka Lieldienās tur pulcējas raganas, — manīdams zēnu interesi, nosmīkņāja Andris un tad turpināja: — Patiesībā Hekla nav atsevišķs kalns, bet gan daļa no četrdesmit kilometru garas kalnu grēdas. Viena daļa no šīs grēdas, plaisa aptuveni piecarpus kilometru garumā, ir visaktīvākā — to sauc par Heklugja, un tas arī ir tas, ko mēs saprotam ar vārdu “Hekla”. Šī atvere kalnu grēdā lielo izvirdumu laikā atveras visā garumā.

—   Ceru, ka šodien tas neizvirdīs, — noteica Miks un nodrebinā­jās. Andris piekrītoši pamāja.

—   Jā, ar Heklu patiesībā ir ļoti interesanti, — viņš sacīja. — Kad vulkāns ir neaktīvs, to klāj sniegs un daži nelieli ledāji, un tas ir ne­parasti mierīgs. Seismiskā aktivitāte sākas tikai pusstundu līdz pus­otru stundu pirms paša izvirduma, tā ka cerēsim, ka mums šodien paveiksies!

Reinas tante kaut ko nopurpināja, un Kristiānām bija aizdomas, ka šis brauciens neietilpst viņas izpratnē par mierīgu Islandes ap­skati. Tomēr Andris nekā nemanīja vai1 izlikās nekā nemanām un turpināja:

—   Heklas izvirdumi ir ārkārtīgi dažādi un pilnīgi neparedzami. Tie var būt tikai nedēļu ilgi un var ilgt arī daudzus gadus no vietas. Bet ir sakarība starp to, cik ilgi vulkāns ir neaktīvs, un to, kāds ir nā­kamais izvirdums. Jo ilgāk vulkāns ir klusējis, jo iznīcinošāks ir nā­kamais izvirdums.

—   Pastāsti par kādu no tiem? — lūdza Linda.

—   Nu, piemēram, — bridi padomājis, sacīja Andris, — Hekla bija klusējis divsimt piecdesmit gadu, kad piepeši tūkstoš simt cetur­tajā gadā sākās briesmīgs izvirdums, kas vairāk nekā pusi visas Islan­des noklāja ar vulkānisko pelnu kārtu.

—   Ārprāts! — šausminājās Linda, bet Reinas tante turpināja klu­sām purpināt.

—   Cik augsts ir Hekla? — vaicāja Kristiāns.

—   Gandrīz pusotra kilometra, — atteica Andris.

—   Un kad bija pēdējais izvirdums? — vaicāja Linda.

—   Divtūkstošā gada divdesmit sestajā februāri, — atteica Andris.

—   Ā, tad jau labi, — attrauca Linda, — tas šķiet samērā nesen, tā ka, ja izvirdums sāksies šodien, tam nevajadzētu būt pārāk briesmī­gam, vai ne?

Reinas tante dusmīgi iesprauslājās.