— Noteikti vareni, — Marts piekrita. — Bet es pilnīgi noteikti neesmu gatavs te visu dienu sēdēt un gaidīt, — zēns piebilda un nodrebinājās, kad kārtējā vēja brāzma iemetās viņa jakā.
Viņi pakavējās pie Strokura, sagaidīdami vēl divas nākamās strūklas, un tad devās atpakaļ uz mašīnu.
— Nu, kur brauksim tālāk? — jautri vaicāja Miks, ierausdamies atpakaļ savā vietā.
— Kā, vai tad tu neatceries? — brīnījās Linda. — Tagad mēs brauksim uz lielo ūdenskritumu — Gudlfosu. Mēs taču par to jau runājām.
Miks nosarka. Kristiāns iedomājās, ka pēdējo dienu laikā ir redzējis Miku sarkstam vairāk nekā pēdējos pāris gados. Šķiet, tā likās arī Martam, jo viņš piemiedza draugam ar aci un klusi ieķiķinājās.
Linda to pamanīja.
— Kas ir? — viņa asi jautāja. — Ko jūs ķiķināt?
— Nekas, nekas, — ļoti cenzdamies nesmaidīt, attrauca Marts.
— Tāpat vien…
Linda kaut ko dusmīgi nomurmināja, bet nabaga Miks nosarka vēl vairāk.
— Cik tālu tas ir? — mēģinādams glābt Miku, jautāja Kristiāns.
— Ak, pavisam tuvu, — attrauca Niks. — Kādu desmit minūšu brauciens, un būsim klāt. — Nu tik jūs redzēsiet! — viņš priecājās, drīz vien apturējis busiņu. — Tas ir vēl tūkstoškārt skaistāks par geizeru!
— Jā, šis ūdenskritums patiesi ir pasakains… — piebilda Andris.
— Tā vien šķiet, ka tūliņ virs tā ieraudzīsim ūdens gariņus griežamies dejā vai ūdens fejas izbāžam galvas no balto putu virpuļa…
— Tikai neaizmirstiet uzvilkt jakas, — sacīja Reinas tante, pārtraukdama Andra sapņojumus. — Pie ūdenskrituma ir kā pamatīgā lietusgāzē — mēs visi būsim slapji.
— Kad būsim piegājuši tuvāk, uzlieciet galvā arī kapuci, — sacīja Reinas tante.
— Es negribu likt kapuci! — paziņoja Tīna. — Tad es neko neredzēšu!
— Ko tu neredzēsi? — Kristiāns nesaprata.
— Ūdens gariņus un ūdens fejas, — Tīna paskaidroja.
Kristiāns izteiksmīgi paskatījās uz Martu.
— Nav tur nekādu ūdens gariņu vai feju, — viņš teica māsai.
— Tas viss ir tikai izdomājums.
— Nav gan izdomājums, — Tīna stīvējās pretī.
— Ir gan, — Kristiāns pastāvēja uz savu.
— Nu, tas ir, kā uz to skatās, — dziļdomīgi piebilda Reinas tante, un Kristiāns saviebās.
Uzvilkuši jakas, visi devās uz ūdenskritumu.
— Kas tas par troksni? — jautāja Miks, un Kristiāns manīja, ka Linda tik tikko valdās, lai to nekomentētu. Tomēr viņa noturējās un
neko neteica, laikam apžēlodamās par Miku, jo bija skaidrs, ka Marts atkal sāktu ķiķināt.
Taču Niks neko nenojauta un jautri attrauca:
— Tas, protams, ir ūdenskritums. Tik varenu ūdenskritumu jūs noteikti redzēsiet pirmo reizi. Turklāt mums paveicās. — Viņš pavērās augšup, kur zilajās debesīs nemanīja neviena paša mākoņa. — Šobrīd ir skaidrs laiks, tas nozīmē, ka mēs ieraudzīsim varavīksni!
— Varavīksni? — brīnījās Tīna. — Lietus taču nav!
— Šeit lietus nelīst, bet pie Gudlfosa jums liksies, ka līst gan, — sacīja Niks. — Ūdenskritums ir tik varens, ka ūdens lāsītes no tā lido uz visām pusēm, un, kā jau Reinas tante teica, sajūta ir tāda, it kā būtu lietusgāze.
Kamēr viņi sarunādamies gāja, šalcošais troksnis kļuva aizvien skaļāks, un drīz viņiem kļuva grūti sarunāties. Gaiss bija pilns ar ūdens pilieniem, un patiešām šķita, ka līst.
Un tad skatienam pavērās varena upe.
Ūdenskritumu veidoja vairākas kaskādes — pēc pirmās no tām upe izdarīja strauju pagriezienu un turpināja gāzties bezdibenī. No vietas, kur viņi stāvēja, patiešām šķita, ka upe pazūd zemes iekšienē. Viss gaiss virs ūdenskrituma bija balts no miljoniem ūdens pilieniņu, bet augšup debesīs ietiecās skaista varavīksne.
Bērni klusēdami stāvēja un vēroja iespaidīgo ainu. Sarunāties tāpat nebija iespējams, jo no ūdenskrituma nāca varena dārdoņa.
Kādu brīdi Kristiāns domīgi vērās dziļumā, kur ar lielu troksni gāzās pamatīgās ūdens masas, kad kāds viņu paraustīja aiz piedurknes. Kristiāns satrūkās un pavērās uz Martu, kurš kaut ko mēģināja viņam teikt. Tā kā neko nevarēja dzirdēt, Kristiāns tikai palūkojās tajā virzienā, kurā norādīja Marts.
Marts, izstiepis roku, rādīja uz varavīksni. Un tagad Kristiāns tās ieraudzīja.
Pa varavīksni kā pa tiltu cita aiz citas graciozi dejoja sīciņas, spārnotas meitenītes gariem, gaiši brūniem matiem. Par spīti ūdens
pilnajam gaisam, to mati plīvoja vējā, izskatīdamies gluži sausi. To spārni bija caurspīdīgi un vizmojoši kā spārēm, un arī pašas būtnes viegli vizēja — cita gaiši zilā, cita viegli rozīgā, vēl cita pieneņu dzeltenā krāsā. Izskatījās tik skaisti, ka bērni un arī pieaugušie vēroja tikai viņas, pilnībā aizmirsuši vareno ūdenskritumu, kas vēl aizvien dārdēdams gāzās lejā bezdibenī.
Spārnotās būtnes tikmēr dejoja augšup pa varavīksni, līdz vietā, kur tā kļuva blāvāka un saplūda ar zilajām debesīm, ari brīnumainās būtnes kļuva aizvien blāvākas un blāvākas, līdz izzuda pavisam.
