— Nekāds izvirdums šodien nesāksies! Un beidziet par to runāt, citādi vēl pierunāsiet!
Linda palūkojās uz Kristiānu un piemiedza ar aci, bet šoreiz Kristiāns nepamirkšķināja. Pēdējā laikā viņam sāka likties, ka Islandē viss ir iespējams. Ja Tīna var uzburt neesošas mašīnas, Reinas tanti un fejas, kas dejo uz varavīksnes, varbūt arī vulkāna izvirdumu var ietekmēt ar domu spēku…
Kristiāns nodrebinājās un nosprieda, ka jādomā par ko citu. Drošs paliek drošs. Tieši tajā brīdī ierunājās Andris.
— Runājot par Heklu kā Elles vārtiem, — viņš sacīja, — tūkstoš trīs simti ceturtā gada izvirdumā ļaudis teicās redzējuši lielus un mazus putnus lidojam liesmās un nosprieda, ka tie ir nevis putni, bet cilvēku dvēseles.
— Nu jau pietiks! — Reinas tante neizturēja. — Vai mēs varam parunāt par kaut ko mazāk negantu?
Andris apklusa, un Kristiāns domās atbalstīja Reinas tanti.
Tomēr citu sarunas tematu neviens neuzsāka un krietnu brīdi visi brauca klusēdami.
Tad piepeši iezvanījās mobilais tālrunis.
Reinas tante metās rakņāties pa somu un izvilka savu tālruni, kas turpināja skandēt baznīcas zvaniem līdzīgu melodiju.
— Hallo! — viņa sacīja klausulē. Brīdi klausījusies, viņa atbildēja islandiski un beidza sarunu. Tad viņa paskatījās uz bērniem un sacīja:
— Nu tā. Šodien ir jūsu pēdējā atpūtas diena. Rit Markuss būs atpakaļ un jums sāksies treniņi.
No zēnu puses atskanēja neapmierināta ņurdoņa, un Reinas tante iesmējās.
— Vai tad jūs bijāt iedomājušies, ka tagad tikai ceļosiet? Nekā, mīlīši, tūliņ sāksies darbs! Galu galā, — viņa vēl piebilda, — tas ir jūsu pašu interesēs.
Kristiāns drūmi pamāja, nodomādams, ka tur nu viņai laikam ir taisnība.
— Uzmanību, uzmanību! — piepeši iesaucās Niks, vicinādamies ar rokām tā, ka stūre tika palaista vaļā, un, uzbraukusi uz pamatīga akmens gabala, mašīna strauji sasvērās uz kreisajiem sāniem.
— Pats uzmanies! — iebrēcās Reinas tante, ar vienu roku sagrābdama stūri. — Domā, ko dari!
Niks izklaidīgi ar kreiso roku satvēra stūri, bet ar labo turpināja intensīvi žestikulēt.
— Skatieties turp! — viņš sauca. — Lūk, Hekla!
Bērni ziņkārīgi pavērās turp, un patiesi — labu gabalu tālāk, plaša, brūna lavas lauka viņā malā slējāsmelns kalns ar baltu sniega cepuri.
— Islandiešu valodā Hekla nozīmē īsu mēteli ar kapuci, — paskaidroja Niks. — Tas varētu būt saistīts ar to, ka virs kalna virsotnes bieži vien ir mākoņu “cepure”.
Taču šodien tādas nebija. Daži balti mākoņi zilajā debesu klaidā gan bija uzradušies, taču tie bija vienmērīgi izkliedēti pa visu debess jumu, un Islandes nerimstošais vējš tos jautri trenca uz priekšu.
— Izskatās diezgan nemīlīgi, — Linda noteica, vērodama ainavu.
— Tāds melns, melns kalns.
— Jā, kādreiz šajā apgabalā esot bijis mežs, — sacīja Andris.
— Taču vulkāniskā aktivitāte un arī cilvēka darbība ir darījusi savu, un šī vieta ir ļoti pakļauta erozijai. Līdz ar to te faktiski nekā nav, izņemot sūnas, kas pusgadsimta laikā izveido pat divdesmit centimetru biezu slāni.
— Man likās, ka te plāno stādīt kaut kādu mežu, — Nīks, saraucis pieri, domīgi novilka. — Vai arī es kaut ko jaucu?
— Nejauc, nejauc, tieši tā arī ir. Tas ir lielākais apmežošanas projekts šobrīd Eiropā, — Andris sacīja. — Te plānots atjaunot agrākās bērzu un vītolu audzes kalna nogāzēs, lai samazinātu augsnes eroziju. Pēc daudziem gadiem te varētu izskatīties pavisam citādi.
— Ja vien nesāksies kāds grandiozs izvirdums, — piebilda Miks.
— Tieši tā, — piekrita Andris.
Viņi turpināja braukt cauri brūnajam lavas laukam, un drīz ainava sāka mainīties. Lavas lauka brūnumu pārņēma sulīgi zaļi plankumi, kas pletās plašumā. Kalnu kļuva aizvien vairāk, turklāt tie patiešām bija neparasti.
— Paskat uz to! — iesaucās Linda, ar pirkstu norādīdama uz vienu no kalniem, kuram viņi pašreiz brauca garām.
Pats kalns bija iesarkans, bet likās, ka tam pāri kāds izlējis zilo krāsu. Zilas joslas — cita šaurāka, cita platāka — stiepās no kalna virsotnes lejup, pamīšus ar sarkanajām nogāzēm. Vietām zilais tonis bija pat ļoti intensīvs, itin kā zila krāsa, tekot no kalna virsotnes, tur būtu sakrājusies biezākā slānī.
— Nu jūs redzat, kas pievilina tūristus, — smējās Niks. — Šie kalni patiesi ir dīvaini. Starp citu, vai jums ir līdzi peldbikses?
Bērni apmulsa no tik straujas temata maiņas, bet visi kā viens pamāja ar galvu, jo pirms izbraukšanas no Reikjavīkas Reinas tante bija piekodinājusi, lai viņi iemet somās arī tās.
— Tas labi, jo šeit tuvumā ir vairāki karstie avoti, kur ir tiešām ļoti patīkami izpeldēties. Parasti gan tur čum un mudž no tūristiem, bet es zinu dažus attālākus, ko viņi vēl nav atklājuši.
— Paga, paga, — Reinas tante iejaucās. — Nekādu attālāku karsto avotu, lūdzu! Ja grasāties peldēties, tad darīsim to turpat, kur visi, vienalga, vai tūristi tur čum vai nečum.
— Kāpēc? — Niks bija neizpratnē. — Tie avoti, kurus zinu es, ir tikpat labi. Un nav liekas tautas.
