— Es teicu nē, un pie tā ari palikšu, — stingri noteica Reinas tante. — Negribu, ka tu atkal brauc pa sazin kādiem neizbraucamiem ceļiem vai aizved mūs uz karsto avotu, kur mēs visi izvārāmies. Tā ka brauksim turpat, kur visi. Un, jo vairāk tur būs tūristu, jo labāk — vismaz tas liecinās par to, ka tur ir daudzmaz droši, — viņa vēl klusi piebilda.
Niks dusmīgi kaut ko nopurpināja un iespieda pedāli grīdā tā, ka mašīna strauji metās uz priekšu, atsviezdama visus atpakaļ sēdekļos. Spoks protestēdams ievaukšķējās, bet Niks nelikās to manām un turpināja dragāt uz priekšu milzu ātrumā.
— Un arī ceļu policistus mums sastapt nevajadzētu, — piebilda Reinas tante, iesāņus drūmi blenzdama uz Niku. — Tā ka piebremzē mazliet.
Niks negribīgi, tomēr paklausīja un, strauji samazinājis ātrumu, turpināja braukt jau pieklājīgāk.
Viņi līkumoja pa ieleju starp kalnu grēdām, un kādā brīdī viņiem pretim garām pabrauca trīs džipi, pilni ar cilvēkiem. Niks, izlaidis no rokām stūri, apmierināti saberzēja plaukstas.
— Ļoti labi, ļoti labi, — viņš smaidīdams teica. — Izskatās, ka mēs trāpīsim tieši brīdī, kad viena varza būs prom. Cerēsim, ka citi nav tur jau priekšā. — Un viņš atkal iespieda pedāli grīdā, šoreiz nereaģēdams uz Reinas tantes protestiem.
Zālainu pauguru ielokā viņu priekšā pletās neliels, koši zils dīķītis ar robotiem krastiem. Virs tā cēlās tvaiks. Citu mašīnu tuvumā nemanīja, un Niks laimīgi nokrekšķējās.
— Ū! — izsaucās Marts. — Izskatās, ka ūdens ir karsts!
— Bet protams! -r atsaucās Niks. — Tas taču ir karstais avots! Ūdens ir silts, bet ne pārlieku karsts. Var peldēties droši!
Bērni, pārvilkuši peldbikses, cits pēc cita metās siltajā ūdenī.
— O! — iesaucās Kristiāns. — Ūdens karsts kā vannā! Super!
Labu brīdi visi pērās pa karsto ūdeni, līdz bija jākāpj laukā, lai mazliet atdzesētos. Toties ārā viņiem uzreiz uzklupa kārtējā vēja brāzma, piespiezdama mukt atpakaļ siltajā ūdenī.
Tikmēr Reinas tante, kas vienīgā izvairījās no ūdens priekiem, bija turpat zālainajā laucītē uzklājusi piknika galdu — un tas bija pašā laikā. Pēc ilgā brauciena un peldes bērni bija pamatīgi izbadējušies un tagad klupa virsū visam, ko Reinas tante viņiem piedāvāja.
— Mums vajadzētu šo pavāru aizvilināt uz mūsu skolu, — pilnu muti čāpstinādams, Kristiāns sacīja Martam. — Man nekas nebūtu pretī, ja skolā mūs šādi barotu, bet tas nu laikam nekad nenotiks.
— Nekad nesaki — nekad, — Marts pavīpsnājis noteica. — Izskatās, ka kāds no mums vēlāk varēs visā pilnībā izbaudīt šīs skolas labumus. Tīna jau nu noteikti.
Kristiāns sadrūma. Viņš vēl aizvien nespēja iztēloties, ka mazā Tīna varētu iet skolā Reikjavīkā. Kaut arī tas, protams, notiktu tikai pēc daudziem gadiem un tad jau viņa vairs nemaz nebūtu maza.
Atkal kādam iezvanījās mobilais tālrunis. Taču šoreiz melodija bija cita, un tas bija Andris, kas sarosījās. Paķēris tālruni, viņš atbildēja islandiešu valodā un sarunādamies devās pa ceļu uz priekšu. Viņš runāja krietni ilgāk nekā pirmīt Reinas tante un atgriezies iemeta tālruni atpakaļ somā un turpināja mieloties.
— Kas tev zvanīja? — vaicāja Niks.
— Ak, nekas īpašs, viens draugs no skolas, — attrauca Andris.
— Gribēja zināt, ko es daru rīt, bet es teicu, ka vēl nezinu. Ja Markuss rīt būs šeit un bērni uzsāks treniņus, tad jums mani vairs nevajadzēs, vai tā?
Reinas tante paraustīja plecus.
— Nav ne jausmas. Es patiešām nezinu, ko tieši Markuss ir ieplānojis, bet droši vien būs labāk, ja rīt tu būtu sasniedzams — katram gadījumam.
— Labi, — piekrita Andris. — Es tā arī nodomāju, tāpēc neko nesarunāju.
— Kur ved tā taciņa? — piepeši vaicāja Linda, pamādama uz tikko manāmu taciņu, kas aizvijās garām karstā avota dīķītim un izzuda kalnos.
— Ak, nekur īpaši, tā ir tikai tūristu iemīta taciņa, — Niks atmeta ar roku. — Ja gribat, varat izmest tur kādu līkumu.
— Vai tas nav bīstami? — aizdomīgi vaicāja Reinas tante.
— Bīstami? Šī taciņa? — Niks iesmējās. — Tikpat bīstami kā lielveikalā aiziet līdz saldējuma nodaļai.
— Nu labi, tad ejiet vien, — atvēlēja Reinas tante. — Tikai nepazūdiet ilgāk par pusstundu, citādi mums būs jāiet jūs meklēt.
— Nepazudīsim, — attrauca Linda un pielēca kājās. Marts paķēra no galda vēl pēdējo rozīņmaizīti un pievienojās viņai. Abiem sekoja arī Miks un Kristiāns ar Tīnu un Spoku — visi priecājās par iespēju mazliet izstaigāties un pabūt prom no pieaugušajiem.
Taciņa vijās cauri zālainajiem pauguriem, ar ko bija apauguši karstā avota dīķīša krasti, un, ejot tik cieši garām dīķītim, varēja pat sajust siltumu, kas cēlās no tā augšup. Spoks jautri spriņģoja bērniem te pa priekšu, te nopakaļ, un jutās tik laimīgs un bezrūpīgs, kāds var justies tikai mazs šunelis tik jaukā dienā kā šī.
