Spēles meistars полностью

Turpretim bērni tik bezrūpīgi nejutās vis. Katrs domāja par to, ka tūlīt viņi dosies atpakaļ uz Reikjavīku un ka jau rīt sāksies nepa­rastās mācības. Un vēl katrs no viņiem slepus domāja, kā būs, ja tieši viņš izrādīsies tas spēcīgais imago meistars, kuru vajadzēja atklāt. Šķiet, Kristiāns vienīgais bija pārliecināts, ka tā ir lina, bet pārējiem par to domas dalījās.

Linda no visas sirds cerēja, ka Kristiānām ir taisnība un ka tā patiesi ir Tīna. Katrā ziņā meitene turēja īkšķus, lai tā pēkšņi neizrā­dītos viņa. Lai cik skaista un neparasta ir Islande, Linda neparko ne­gribētu braukt uz šejieni mācīties un pamest savas mājas, ģimeni un draugus. Lai vai kā, viss liecināja, ka vienīgā imagotāja šeit ir Tīna, un Linda cerēja, ka gaidāmās nodarbības nesagādās viņiem nekādus pārsteigumus.

Savukārt Marts ar Miku bija citās domās. Marts jau sen neslēpa, ka vēlētos, kaut ari viņam piemistu šīs neparastās spējas, un tagad sev klusībā apsolīja, ka treniņos centīsies no visa spēka. Galu galā, Reinas tante bija sacījusi, ka Islande ir īpaša vieta, un, pat ja viņš ne­izrādītos visspēcīgākais imagotājs, varbūt kaut kas no viņa tomēr var sanākt.

Miks domāja līdzīgi kā Marts. Turklāt viņam bija vēl viena sle­pena motivācija būt par imagotāju — viņam likās, ka tad beidzot ar kaut ko izcelsies un varēs piesaistīt Lindas uzmanību. Šobrīd diemžēl šķita, ka Linda uz viņu paskatās tikai tad, kad viņš kārtējo reizi pa­saka kādu aplamību.

Tikmēr taciņa, apmetusi līkumu ap karsto avotu, jau vijās/aug­šup kalnos. Bērni turpināja pa to solot.

—   Kā jūs domājat, — beidzot ierunājās Marts, — kas mums tajos treniņos būs jādara?

—   Nav ne jausmas, — Kristiāns, paraustīdams plecus, attrauca.

—    Droši vien kaut kas līdzīgs, ko Lietuvene mēģināja darīt, kad gā­jām pie viņas.

—   Nu, diez vai, — apšaubīja Miks. — Viņa taču teica, ka Mar­kuss izstrādājis īpašu programmu, tātad tas nevarētu būt tas pats.

—   Ja ne tas pats, tad kaut kas uz to pusi, — neatkāpās Kristiāns.

—   Atkal vajadzēs kaut ko uzburt no zila gaisa vai nodzēst sveces, vai ko tamlīdzīgu.

—   Tīna to visu jau tagad māk, — ieteicās Marts. — Jautājums — kā viņi atklās, vai vēl kādam no mums ir šādas spējas?

—   Neko viņi neatklās, — pārliecināti sacīja Kristiāns. — Ir taču pilnīgi skaidrs, ka vienīgā, kas te kaut ko sastrādā, ir Tīna. Nevienam citam no mums nav izdevies ne tik, cik melnumu aiz naga uzburt, vai ne tā?

—   Tā nav nekāda uzburšana, — teica Tīna. — Tu taču dzirdēji, ka tie ir imago!

—   Imagošana, nūjā, — Kristiāns nopurpināja. — Tas pats vien ir.

—   Vai viņi nav mēģinājuši izmērīt to, nu… ko nu viņi tur mē­rīja? — Miks ieminējās.

—   Imagonus? — Linda precizēja, un Miks nodūra acis. Atkal viņš izskatījās pēc muļķa… — Es neko neesmu manījusi, bet iespējams, tas aparāts ir neliels, un varbūt Reinas tante to staipa apkārt rokasso­miņā.

—   Jā, kas zina, — Marts piekrita. — Ar Reinas tanti nekad neko nevar zināt.

Kristiāns iesmējās. Ja tā padomā, aukle viņiem patiesi bija paga­dījusies varena! Ne katrs var lepoties ar aukli, kas pieder pie kādas slepenas pasaules organizācijas un paklusām brauc slepenās misijās uz Islandi kopā ar saviem uzraugāmajiem bērniem. Viss būtu itin in­teresanti, ja brīžiem nešķistu mazliet bīstami.

Tā pļāpādami, viņi bija uzkāpuši krietnu gabalu augšā kalnā. Ta­gad zālainais līdzenums ar kūpošo karsto avotu šķita tālu lejā, bet apkārt pletās raibas kalnu grēdas. Kalni bija vietām sarkani, vietām smilškrāsā, un vietumis varēja manīt tumši zilus un melnus lāsumus. Tas patiesi izskatījās skaisti, bet bērniem prātā bija kas cits.

—                Varbūt tagad mazliet patrenējamies? — ierosināja Marts.

—    Man reizēm liekas, ka pieaugušie mums tikai traucē. Viņi mums saka, kā pareizi jādara, bet Tīnu taču neviens nav mācījis — viņai viss sanāk tāpat!

—   Kas tev prātā? — aizdomīgi vaicāja Kristiāns. Viņš šodien bija redzējis uz varavīksnes dejojam fejas, un viņam šķita, ka ar to dienas trakuma norma ir pilnībā izpildīta.

—   Nu, es tikai iedomājos, ka mēs varētu mazliet pamēģināt paimagot, — sacīja Marts.

—   Kāpēc gan ne? — Miks steidzās viņu atbalstīt. — Pamēģināsim gan, kamēr Reinas tante mums neblenž pakausī.

Linda iespurdzās un palūkojās uz Kristiānu. Tas pavīpsnāja un paraustīja plecus, acīm redzami vēstīdams savu pilnīgo vienaldzību pret šādu ierosinājumu.

—   Ko mēs varētu uzburt? — rosīgi vaicāja Marts.

—   Imagot, nevis uzburt, — atkal aizrādīja Tīna. Spoks piekrītoši ievaukšķējās. — Es varu atkal pasaukt Elliņu, — Tīna turpināja. — Un varbūt vēl Elliņas draudzenes, ja vēlaties.

Marts sarauktu pieri domāja.

—   Varbūt Tīnai taisnība, — viņš beidzot sacīja. — Varbūt tiešām vajadzētu sākt ar kaut ko, kas mums padodas vislabāk. Tīnai tās ir fejas, lai tad viņa sāk ar tām.

—   Paga, paga, kā tu domā? — iejaucās Kristiāns. — Kā — sākt ar to, kas mums padodas vislabāk? Te, izņemot Tīnu, nevienam ne­kas nepadodas vispār — ne labāk, ne sliktāk! Tātad katrs var sākt, ar ko grib!