Savā istabā es apstājos tumsā, piespiedis ausi pie durvju spraugas, un noklausījos, ka krustmāte Ada un Džūlija uzkāpj trešajā stāva uz savām istabām, dzirdēju, ka viņas viena otrai novēl labunakti, paklausījos vēl kādu brīdi un nedzirdēju, ka kāds vēl būtu otrā stāva priekštelpā. Tad — tagad vai nekad — atvēru durvis, izgāju laukā un ātri un bez trokšņa uzkāpu trešajā stāvā. Es zināju, ka Džū- lijas istaba ir ielas pusē; zem viņas durvīm pa spraugu spīdēja gaisma. Es piegāju pie durvīm un
pavisam klusītēm pagrabināju ar pirksta nagu pie tām. Džūlija atvēra durvis, un es teicu:
— Es gaidīju, kamēr uznāksiet augšā; man jums jaizstāsta kaut kas tāds, kas citam nevienam nav jāzina.
Viņa vilcinājās tikai mirkli, tad pamāja ar galvu.
— Ienāciet.
Es iegāju mazā istabiņā ar vienu pašu jumta logu, zem kura stāvēja sēdeklis; istabā vēl bija šaura gulta ar baltu pārklāju, mazs rakstāmgaldiņš un šūpuļkrēsls. Džūlija pieklājīgi norādīja man uz to, taču es teicu:
— Nē, apsēdieties jūs.
Es piemetos uz sēdekļa pie loga. Džūlija apsēdās krēslā man pretim un, sakrustojusi rokas klēpī, sēdēja un laipni smaidīja.
Es pateicu vienīgo, ko biju spējis izdomāt pa šo garum garo vakaru, 1111 var būt, ka tas arī bija labākais ko būtu varējis pasacīt, jo tas nebija sarežģīti.
Es esmu privātdetektīvs, — es vīņai stāstīju. Un, kad viņa pamāja ar galvu, man šķita, ka ieraugu viņas sejā apmierinājumu — it kā es būtu atbildējis uz jautājumu. — Ļoti žēl, ka man tas jums jāsaka, bet esmu šeit, lai izsekotu vienu no jūsu īrnie- ldem. — Es brīdi klusēju, tad piebildu: — Par izspiešanu.
Džūlijas acis iepletās; viņa zināja, ka es nerunāju par Fēliksu vai Baironu, un es pamāju ar galvu, piekrītot viņas domām.
— Es nezinu, vai un kad tas vispār kļūs zināms. Varbūt nekad. Izspiešana var pat izdoties; es neesmu no policijas. — Es mirkli vilcinājos, tad turpināju: — Džūlija, es nevaru pieļaut, ka jūs precat viņu; man tas bija jums jāpasaka.
Mierīgā balsī, ne strīdēdamās, ne arī piekrizdama, Džūlija teica:
— Pasakiet, kuru viņš šantažē.
Es viņai pastāstīju; vārds viņai neko neizteica. Bet tad es gandrīz ar Džeika paša vārdiem aprakstīju, kā viņš gatavojies vairāk nekā divus gadus, un īsto iemeslu, kāpēc viņš bija strādājis Pilsētas valdē. Vērojot Džūlijas seju, man šķita, ka izdosies viņu pārliecināt un ka viņai pašai kāds jautājums nebija licis mieru, un uz to tagad varbūt bija saņemta pareizā atbilde. Es pastāstīju viņai par šonakt plānoto satikšanos, kuru es taisījos noklausīties. Tad labu brīdi — kādas trīs vai četras minūtes, kas ir ilgs laiks tādos apstākļos, Džūlija klusēdama pārdomāja manus vārdus. Pie viņas gultas bija izklāts no mazgāšanas izbalojis paklājs, un viņa stīvi vērās uz to, tad vērtējoši palūkojās uz mani, pēc tam atkal nolaida acis uz paklāju. Es sēdēju, atslējies pret logu, cauri žaketei juzdams auksto stiklu, un apskatīju istabiņu; tā bija ļoti kārtīga, ļoti pieticīga. Pie sienas karājās pāris neievērojamu ierāmētu bilžu, uz palodzes kaudzē bija sakrauts kāds pusducis grāmatu un baznīcas dziesmu lapiņas; grāmatu virsrakstus es nevarēju saskatīt. Sienas bija tapsētas, griesti balti apmesti un tīri. Vienīgais gāzes radziņš tieši virs krāsotās dzelzs gultas galvgaļa bija nosegts ar matētu baltu bumbu.
Tā bija diezgan omulīga istabiņa, pieņemams patvērums aizņemtam cilvēkam, kas taja nepavada daudz laika. Bet tā gandrīz ar nodomu bija iekārtota it kā pagaidām, it kā tai nebūtu īsta īpašnieka. Es atkal pievērsos Džūlijai. Viņa bija iekodusi apakšlūpu zobos un drūmi vērās uz paklāju, viegli kustinādama to ar vienu kāju; man šķita, ka varu iedomāties, kas viņai prāta. Džūlija bija inteliģenta, stipra meitene, kas palīdzēja savai krustmātei vadīt pansiju, tā nopelnot iztiku. Dažreiz tam vajadzēja būt diezgan grūti; viņai piemita realitātes izjūta. Viņa domāja par savu nākotni, un tā nebija šajā istabā, tā bija laulībā. Tomēr, līdzko viņa bija dzirdējusi, ko es stāstīju par Džeiku, viņa saprata, ka tas var būt taisnība.
Vai Džūlija taisījās viņu tomēr precēt? Brīdināt 110 manis? Varbūt, bet es tā nedomāju. Sis risks man bija jāuzņemas. Es nezināju, ko viņa jūt pret Džeiku, ja bija solījusies precēties ar viņu. Man bija grūti noticēt, ka tā ir mīlestība, bet kas gan to var zināt — vai pat to, ko šis vārds nozīmē kādam citam? Kaut ko viņa bija pret Džeiku jutusi, zināmā mērā viņa bija varējusi rīkoties ar aprēķinu — spiesta to darīt —, bet viņa nebija cietsirdīga. Džūlija juta kaut ko pret Džeiku. taču viņa bija arī skaidrībā par sevi un savu nākotni; viņa tik vienkārši nenoticēja maniem vārdiem par Džeiku, taču arī nenoliedza iespēju, ka tie ir patiesi. Es nezinu, vai ar acs kaktiņu pamanīju kādu kustību, bet es pagriezu galvu un paskatījos uz ielu; Džeiks patlaban kāpa lejā pa pēdējiem verandas kāpieniem, pogādams ciet meteli; es ātri piecēlos, lai mani nevarētu ieraudzīt, ja viņš nejauši paskatītos uz augšu.
