Džūlija uzreiz saprata, ko esmu ieraudzījis. Viņa piegāja pie aizkara, kādu collu pavilka to no sienas un stāvēja — es tagad biju aiz viņas un skatījos viņai pār plecu —, vērodama, kā Džeiks steigšus dodas uz 20. ielas stūri un pagaist skatienam. Man šķita, ka Džūlija katrā ziņā būtu izšķīrusies par to pašu, bet tagad viņa bija pārliecināta. Kādu brīdi viņa stāvēja un noskatījās pakaļ Džeikam, līdz tas pazuda, tad pagriezās un — nejautāja, bet tikai pateica:
— Es iešu šonakt jums līdzi.
Es pamāju ar galvu.
Labi. Gaidiet mani pēc divām minūtēm hallē.
Džeiks bija sava kantorī; bija vienpadsmit un trīsdesmit piecas minūtes, un mēs ar Džūliju stāvējām Morse Building tumšajās durvīs uz Nasaustrīta tieši pretim Pottcr Building ieejai, un es skaitīju stāvus un pēc tam logus; trešajā stāvā otrais logs pa labi no Nasaustrīta ieejas bija liels dzeltenas gaismas četrstūris. Tas bija Džeika kantora logs, vienīgais apgaismotais visā vecās mājas tumšajā fasādē. Pēc minūtēm desmit dzeltenais četrstūris kļuva bālāks, mirkli uzliesmoja sarkans un tad izdzisa.
Džūlija bija paņēmusi mani zem rokas, un es jutu, ka viņas roka sažņaudzas. Viņa pie sevis nomurmināja:
— Viņš iet projām.
Es pamāju ar galvu tumsā. Ļoti augstu pie debesīm spīdēja trisceturtdaļmēness, taču mēs stāvējām dziļi durvju ailē pilnīgā tumsā. Es iztēlojos Džeiku. Tagad viņš aizslēdz kantora durvis … iet pa šauro gaitenīti krēslainajā gaismā, kas ieplūst no ārienes, varbūt uzrauj sērkociņu, lai gan es nekādu gaismu nevarēju ieraudzīt. Kāpj lejā, ar roku pieturēdamies pie margām. Un tagad, tūlīt, viņš pagriezīsies, lai izietu cauri lielajai priekštelpai visā tas garumā uz Pārkrovas un Pilsētas valdes parka pusi. Iedams pāri ielai, viņš paskatīsies uz Pilsētas valdes pulksteni; tas rādīs bez desmit vai vienpadsmit minūtēm divpadsmit. Varbūt tālu parka otrā pusē ari Kārmodijs mēness gaismā ieies parkā, vienā rokā nesdams smagu somu.
Es paspiedu Džūlijai roku, dodams zirni, ka mums jāiet uz_ priekšu, un — nekad nevar īsti paredzēt, ko darīs kāds cits, — Džeiks iznāca pa durvīm tieši pretim viņpus ielas un apstājās uz ietves, uzmanīgi skatīdamies uz visām pusēm. Vai viņš klausījās arī? Mēs acumirklī sastingām, pat neelpojām. Vai pilnīgajā klusumā varēja sadzirdēt manas sirds skaļos sitienus? Otrā pusē ielai Džeiks pagāja garām musu durvīm un devās uz Bīkinenstrītu, tad pāri tai uz Ennstrītu; viņa soļi skaļi atbalsojās starp inaju sienām.
Protams, viņš nebija gājis laukā pa Pārkrovas ieeju, lai Kārmodijs vai kāds cits, kas varbūt gaidīja tieši pāri ielai un novēroja parku, nevarētu viņu redzēt. Tāpēc viņš tagad dosies uz Pilsētas valdes parku, iedams uz ziemeļiem pa Brodveju, un ieies tajā no rietumiem, noslēpdams sava kantora atrašanās vietu, līclz būs gatavs pats aizvest Kārmodiju uz turieni.
Mēs savās durvīs vērodami un ieklausīdamies nogaidījām. Es redzēju, ka Džeiks sasniedz Enstrītu un pagriežas uz rietumiem, pazuzdams mūsu skatienam, un tūlīt arī apklusa viņa soļu troksnis. Tad mēs steidzāmies pāri Nasaustrītam — mums bija tikai dažas minūtes laika — un augšā pa mēness apgaismotajām kāpnēm, pa īso gaitenīti līdz Džeika durvīm. Izņēmu slēdzeni, sameklēju atslēgas caurumu, pagriezu slēdzeni, un durvis atvērās. Es uzrāvu sērkociņu un, sargādams to ar plaukstu, aizgāju pie gāzes radziņa virs galda, pagriezu to, pieliku sērkociņu, un uzliesmoja iesarkana gaisma. Es nogriezu to ta, lai liesma degtu mierīgi, tad skriešus devos pāri istabai, lai pasniegtos zem apakšējā dēļa aiz aizsistajām durvīm un sameklētu savu veseri.
Neko nevarēja darīt, bija jāpacieš naglu griezīgi spiedzošais protests, kad es rāvu tās laukā; vilku tās lēni, ar vienmērīgu spiedienu, lai troksnis būtu mazāks, un, līdzko tās kļuva vaļīgas, es klusītēm atlauzu dēli ar vesera austiņām. Atrāvu divus dēļus, tad vēl trešo, izveidojot pusotras pēdas platu spraugu podu virs grīdas; tad Džūlija pietupās, atspiezdamās ar rokām pret apakšējo dēli, es viņai palīdzēju. Viņa izbāza cauri vienu kāju, tad savilka plecus, nolieca galvu un bailēs iekliedzās. Es palūkojos caurumā. Telpu pa vienu augstu logu neskaidri apgaismoja mēness, un gandrīz visa grīda bija izlauzta, lejā rēgojās tikai melns tukšums.
Galdnieki bija strādājuši vēl pēc tam, kad es tos pēdējo reizi biju redzējis; pabeiguši apakšā izlauzt otrā stava grīdu, virzījušies uz trešo un sazāģējuši grīdas dēlus, atklājot garās sijas. Iespējams, ka viņi bija strādājuši šai pēcpusdienā — no tālākās sienas uz durvju pusi, un tagad bija atlicis tikai laukumiņš grīdas, gandrīz trīsstūris no šīm aiznaglotajām durvīm līdz otrām uz gaiteni.
Bija palicis tik daudz vietas, ka varēja nostāvēt, varbūt apsēsties, un pēc brīža, cieši pieturēdamās, Džūlija izlīda cauri. Es sekoju viņai, cik ātri spēju. Mēs bijām zaudējuši dažus mirkļus, kas mums varēja būt nepieciešami, ja Kārmodijs parkā jau būtu gaidījis un viņi abi tūlīt nāktu atpakaļ. Tagad viņi varēja jau būt pie ieejas un kāpt augšā.
