— Jā, ser, Bērnss mocīja apsūdzēto, patiešām mocīja, — Fēlikss aplaida acis visapkārt galdam, lai redzētu, vai viņa stāstījums atstāj iespaidu, — nepiedurdams viņam ne pirkstiņu. Trīs dienas inspektors turēja to ieslēgtu kamerā gandrīz pilnīgā tumsā; vienīgā gaisma ieplūda no gaiteņa loga tā viņā galā. Ar noziedznieku neviens nerunāja, viņš pat neredzēja cilvēka seju; ēdienu iebīdīja zem kameras durvīm, kamēr viņš gulēja. Noziedzniekam nebija nekā ko darīt; viņš tikai staigāja pa mazo, tumšo kameru vai arī gulēja uz dīvāna, kas bija vienīgā mēbele kamerā. Ceturtajā dienā tieši pirms ausmas, kad cietumnieka gars bija gandrīz salauzts, — Fēlikss atkal noskatīja ap galdu sēdošos; visi uzmanīgi klausījās, — Bērnss klusām nostājās aiz cietumnieka celles durvīm. Un tagad viņš pirmo reizi aizdedzināja laternu, kas karājās pie griestiem ārpusē tieši pie kameras durvīm. Neierastā gaisma krita uz gulošo nelieti, un viņš satrūcies pamodās. Bērnss stāvēja nekustīgs un, acis nenolaizdams, skatījās uz noziedznieku; stāsta, ka inspektora ledainais un draudīgais skatiens varot izdedzināt cilvēkā caurumu. Mirkšķinādams acis, cietumnieks ieraudzīja šīs divas aukstās acis, kas nenovērsdamās skatījās uz viņu, un iekliegdamies uzlēca sēdus. Un, tieši kā Bērnss bija paredzējis, apsūdzētais tagad pirmo reizi ieraudzīja dīvānu, uz kura bija pavadījis lielāko daju no trim dienām un naktīm. Tas bija klāts ar lieliem traipiem — sakaltušām asinīm! Tas bija dīvāns, uz kura viņš bija nogalinajis savu upuri! Skaļi iekliegdamies, cietumnieks uzlēca no tā un nokrita ceļos Bērnsa priekšā, ar rokām ieķēries savas kameras durvju stieņos, lūgdamies, lai viņu laiž laukā, un visā atzinās!
Bērnsam līdzi bija stenogrāfists ar piezīmju bloku, un, kamēr cietumnieks nebija pilnīgi atzinies un par to parakstījies, viņu neizlaida no kameras, kurā atradās asinīm notrieptais dīvāns. Mēnesi vēlāk, drīz pēc tiesas prāvas, viņu pakāra.
— Šausmīgi, šausmīgi! — krustmāte Ada iesaucās, un Džūlija un Moda māja ar galvu, kamēr Bairons tikai paraustīja plecus.
— Iespējams, ka šis viņa triks bija pilsoņu tiesību pārkāpums, — es nomurmināju, taču neviens nepievērsa tam uzmanību.
Džeiks izņēma no mutes cigāru un teica:
— Esmu dzirdējis, ka viņš neatsakoties safabricēt nepatiesus pierādījumus, ja citādi nevarot pierādīt apsūdzētā vainu.
— Iespējams. — Bairons atkal paraustīja plecus. — Ir vispār zināms, ka viņam nav nekādu morālu principu, pat ne jausmas par tiem. Tomēr nav dzirdēts, ka Volstrīta dūži sūdzētos par viņu.
— Nē, — Džeiks noteica, domīgi mādams ar galvu, un es biju pārliecināts, ka viņš domā par to, ka pēc šīs nakts pats būs viens no šiem dūžiem. Man ienāca prātā pajautāt, vai Bērnsam ir kādi panākumi izspiedēju aizturēšanā, tomēr nedarīju to. Mēs vēl mazliet parunājām par Bērnsu, tad, kā parasti, par Gito, un beidzot visi, izņemot mani, apvienojās pilnīgā mormoņu nosodījumā. Es nopratu, ka Jutas prērijās poligāmija acīmredzot vēl aizvien turas savās pozīcijās, bet šeit to neviens neatzīst, kaut gan man šķita, ka Bairons ir vairāk uzjautrināts nekā sašutis. Tad Džūlija un krustmāte Ada pasniedza ziemas ābolu kūku desertam.
Džeikam un man tas bija šausmīgs vakars. Viņš bez mitas gan cēlās augšā, gan atkal sēdās, paķēra kādu žurnālu, pāris minūšu palasīja, tad lēca kājās,
lai pārietu pāri istabai un ar kādu parunātu pāris vārdu. Kādu laiciņu viņš viens pats sēdēja pie ēdamistabas galda un lika pasjansu. Divas reizes viņš uzgāja augšā savā istabā — man bija aizdomas, ka iedzert kādu lāsīti, — un tūlīt atkal nāca lejā.
Arēji es biju mierīgāks, taču manā prātā plosījās haoss. Divas reizes man ar varu bija jāapspiež gandrīz nepārvarams kārdinājums piecelties, iziet virtuvē, kur Džulija un krustmāte Ada mazgāja traukus, un pastāstīt viņai visu, kas man bija jāsaka, — no kurienes esmu ieradies, kāpēc esmu šeit, un viss, ko zinu par Džeiku.
Es galīgi nezināju, ko iesākt, un neatceros, vai pat mēģināju lasīt. Mazliet vēlāk — esmu pārliecināts, galva viņam bija pilna ar domām par to, kas notiks, — Džeiks vairs ilgāk nespēja izturēt. Viņš strupi pateica Džūlijai — viņa sēdēja pie ēdamistabas galda un lāpīja kādu dvieli — ar labunakti un uzkāpa augšā. Dažas minūtes vēlāk Moda aizgāja uz savu istabu, un vēl pēc piecām minūtēm — šais mājās visi agri cēlās — Bairons un Fēlikss ari bija aizgājuši. Krustmāte Ada ienāca no virtuves, un, kad dzirdēju, ka viņa hallē aizslēdz parādes durvis, man neatlika nekas cits kā arī novēlēt labunakti un iet uz savu istabu. Kad kāpu augšā, Džūlija un krustmāte pārrunāja, ko dos rīt brokastīs, un izdzēsa lampas.
