— Pēc dažiem mirkļiem un uz dažiem mirkļiem jūs beigsiet domāt un gandrīz iemigsiet. Šodien ir 23. janvāris. Un, protams, būs 23. janvāris, kad jūs atvērsiet acis, — 1882. gada 23. janvāris. Jums ir uzdevums — jūs ieiesiet parkā, neatceredamies neko par kādu citu laikmetu, un domāsiet tikai par to, ka jums jaaiziet uz pastu līdz pussešiem, ne vēlāk. Un jāredz, kas nosūta zilo aploksni. Neiejaucieties notikumu gaitā. Novērojiet viņus, staigājiet starp viņiem, lāču neizraisiet neko un neaizkavējiet neko. Bet būs kaut kas jauns, taču tas izdosies, tas izdosies: kādā brīdī — visticamāk, kad iesiet cauri parkam, kādā brīdī, kad jūs pilnīgi apzināsieties, ka ir 1882. gada ziemas pēcpusdiena … jūs atcerēsieties tagadni un pirmo reizi kļūsiet patiesi novērotāji.
Es mazliet satrūkos, acis pēkšņi atvērās; man šķita, ka patiešām biju iesnaudies. Keita sēdēja un vēroja mani, viņas roka bija manējā.
— Arī es biju iemigusi, — viņa teica. — Mums jāiet uz pastu, Saj, vai tev arī tā neliekas?
— Jā. — Es palocīju galvu un žāvādamies piecēlos. — Man nāks par labu iziet laukā un pamosties. Iesim.
Žāvādamies es priekšnamā pie skapja uzvilku mēteli ar apmetni, apāvu ielas kurpes, uzmaucu galvā apaļo, melno kažokādas cepuri. Keita uzvilka mēteli un apsēja šalli. Es vairs nedomāju, kāds gads vai gadsimts pašlaik ir, tāpat kā jebkurš cits, kas šodien grasījās doties laukā. Kad bijām izgājuši uz ielas, mēs aukstumā uzrāvām plecus un ievilkām zodu apkaklē. Es neskatījos atpakaļ uz rietumiem, un, šķērsojot ielu, kas norobežoja parku, es neparaudzījos ne uz ziemeļiem, ne uz dienvidiem. Kāpēc man vajadzētu to darīt? Man nemaz tas neienāca prātā; gaiss bija ass un auksts, un es turēju galvu pieliektu.
Pieturējās sals, un parkā mēs neredzējām nevienu cilvēku, šeit šķita, ka pilsēta ir gandrīz klusa. Mēs dzirdējām tikai mūsu kāju švīkoņu uz takas, un es jutos mazāk samiegojies un gluži omulīgi savā mētelī un sāku priecāties par pastaigu. Izņemot taciņu, visur citur sniegs bija gandrīz neskarts, kaut gan šur tur bija iemītas pēdas. Vairākus desmitus jardu mūsu laka gāja paralēli līkumotajam braucamajam ceļam, un uz tā noblietētā sniega cs nejauši izdzirdu klusu ass iečīkstēšanos un apslāpētu pakavu klaboņu, taču nepapūlējos pagriezties un paskatīties; arī Keita to nedarīja.
Mēs iznācām no lielā parka četrstūra tā dienvidaustrumu stūrī pie Piektās avēnijas un 59. ielas, un es atpogāju mēteli un bikšu kabatā meklēju sīknaudu omnibusam. Keita ievaidējās, un es ātri paskatījos uz viņu. Keita bija piespiedusi roku pie pieres, acis bija cieši samiegtas, un es redzēju, ka viņas seja kļūst balta kā papīrs. Es pagriezos, lai viņu atbalstītu, taču sagrīļojos pussoli sāņus, lai noturētos līdzsvarā, un man vajadzēja apstāties ar plati ieplestām un it kā sapītām kājām; es lēnām saliecos gandrīz uz pusēm, ar elkoņiem spiezdams pakrūti, ļaudams abām rokām slīdēt pār seju, cīnoties pret ģīboni, jo atmiņa apgaismoja katru manu smadzeņu šūnu.
Neviens no mums abiem nebija paredzējis fizisku šoku. Es apliku roku Keitai ap pleciem, un viņa drebēja. Cenzdamies noturēt mūs abus, es stāvēju, atslējies pret koka stumbru ietves malā, juzdams, kā sviedri izsprāgst man uz pieres un virslūpas, un zinādams, ka esmu bāls kā nāve. Acis turēju pievērsis kurpju purngaliem un dziļi ieelpoju aso, dzestro gaisu; tad jutu sviedrus uz sejas nožūstam un zināju, ka viss būs kārtībā. Es paskatījos uz Keitu; acis viņai tagad bija vaļā, un viņa ar mēli apslapināja lūpas.
— Tagad man ir labi, paldies, — viņa teica un izslējās taisni. — Bet, ak dievs, Saj, — viņa čukstēja, un es varēju tikai pamāt ar galvu.
Mēs nepagriezāmies tūlīt; mēs nevarējām saņemties. Taču mēs dzirdējām, kā čīkst dzelzs riteņu stīpas, un gurkst aukstais, sausais sniegs, dzirdējām koka un dzelzs grabēšanu un ādas grožu pliukšķi pa stingru miesu. Tad ļoti lēni mēs pagriezām galvu un atkal palūkojāmies uz mazo omnibusu ar velvēto jumtu un augstajiem riteņiem, kuriem bija koka spieķi; to vilka pāris nodzītu zirgu, kuru dvaša ik uz soļa baltiem mutuļiem izplūda ziemas gaisā. Omnibuss bija jau tuvāk un aizsedza mūsu skatam visu citu, un, stingi vērdamies uz to, es tagad apzinājos, no kurienes un kad esmu ieradies. Man uz bridi vajadzēja piepūlēt prātu, lai atskārstu, ka zinu patiesību: mēs esam šeit, stāvam uz Piektās avēnijas stūra pelēkā 1882. gada janvāra pēcpusdienā; es nodrebēju un vienu mirkli jutu, ka mani sagrābj izbailes. Tad tās pārvarēja pacilātība un ziņkārība.
Es paskatījos uz Keitu, viņa smaidīja; tad pagriezos, lai palūkotos uz dienvidiem, uz pazīstamo garo Piekto avēniju, un man vēlreiz uzmācās vājums.
