Gandrīz visi vai nu īstenībā, vai filmā ir redzējuši lielisko, mirdzošo Piekto avēniju visā tās garumā, platum platu ielu ar milzīgiem metāla, stikla un akmens torņiem gar abām malām: zaigojošo Corning Glass Building ar veseliem akriem stikla sienu; vareno Tishman Building ar alumīnija sienām; Rockefeller Center milzīgo akmens masīvu, Svētā Patrika kated- rali ar abiem gluži vienādajiem torņiem, kurus it kā piespiež pie zemes visapkārt stāvošās milzu celtnes. Un mirdzošos universālveikalus: Sakšu, Tifaniju, Džensenu; lielo, veco netīri balto bibliotēku uz 42. ielas stūra ar akmens lauvām pie galvenās ieejas plato kāpņu abās pusēs. Tie laikam ir visslavenākie kvartāli visā pasaulē, un vēl tālāk aiz tiem, ja gaiss gadās tik brīnumdzidrs, ka var tiktāl saredzēt, uz šīs pārsteidzošās ielas pie 34. ielas stāv neticami augstā Empire State Building. Tāds skats — asfalts un akmens, metāla un stikla torņi, kas iesniedzas debesīs, — rēgojās man, kad pagriezos, lai paskatītos uz šo ielu.
Pazudis! Viss pazudis! Šī iela bija maza! Šaura! Bruģēta ar apaļiem akmeņiem! Ar savrupmājām un kokiem abās malās. Pavērtām mutēm mēs blenzām uz veselu rindu brūnu smilšakmens māju un citām, kas bija celtas no ķieģeļiem un akmens, uz kokiem un iežogotiem sniega klātiem mauriņiem māju priekšā. Un visā šīs mierīgās ielas garumā augstākās celtnes, kuras varēju ieraudzīt, bija baznīcu tievie torņi, un virs tiem nebija vairs nekā cita kā tikai pelēkas ziemas debesis. Grabēdams uz bruģakmeņiem no sniega kailajos laukumos, pa šo ērmoto, mazo Piekto avēniju mums tuvojās vēl viens zirgu vilkts omnibuss. Šai brīdī tas bija vienīgais satiksmes līdzeklis pa vairākiem kvartāliem.
Keita satvēra manu roku un čukstēja:
— Viesnīca «Plaza» ir puzudusi.
Viņa rādīja ar pirkstu, un es pagriezos, lai pāri 59. ielai paskatītos uz vietu, kur vajadzētu atrasties «Plazai»; tur bija tikai tukšs laukums, it kā viesnīca būtu izdzēsta no ainavas. Mēs nedrīkstējām tā domāt: nekas nebija pazudis, tas tikai vēl nebija uzcelts. Bet laukums tieši blakus Piektajai avēnijai viņpus ielas, mazais skvēriņš ar strūklaku vidū — tas stāvēja savā vietā. Strūklaka pa ziemu nedarbojās. Es ar elkoni piebikstīju Keitai.
— Paskaties! Ekipāžas!
Gar 59. ielas malu blakus parkam rindā stāvēja kāds pusducis ekipāžu ar zirgiem un gaidīja braucējus. Un arī tagad tur vēl aizvien stāv ekipāžas.
Mēs izdzirdām troksni un apsviedāmies apkārt. Ietves malā gandrīz blakus mums bija apstājies mazs koka omnibuss ar nosmulētām laternām, un, kad mēs piegājām tam tuvāk, degunā iesitās asa petrolejas smaka. Durvis bija aizmugurē virs izbīdīta koka
К) 415
kāpšļa, un, atverot tās un palaižot Keitu pirmo, es uzmetu acis kučierim, taču neredzēju neko citu kā tikai segās ievīstītu stāvu uz augstas bukas zem liela lietussarga. Es sekoju Keitai, dzirdēju, kā groži nopliukšķ pret zirgu mugurām, omnibuss palēcās uz priekšu un atrāvās no ietves malas. Iepriekšējā lappusē ir mans zīmējums pēc atmiņas; tas attēlo brīdi, kad sākām kratīties pa Piekto avēniju 1882. gada 23. janvāra pēcpusdienā.
Nelielā omnibusa iekšpusē visā garumā zem logiem stiepās divi soli, un, kamēr es aizgāju pie skārda kastes ar uzrakstu «Braukšanas maksa 5 centi», Keita apsēdās pie pakaļējām durvīm. Sameklējis divas monētas, es iemetu tās kastē un pamanīju jumtā spraugu, pa kuru kučieris varēja novērot, vai es to izdaru.
Un tad mēs sēdējām — citu braucēju nebija — un, galvas grozīdami, centāmies reizē redzēt šīs svešās, mazās ielas abas puses.
— Šī nav Piektā avēnija, šī nevar būt Piektā avēnija, — es puspajokam teicu.
Keita ar roku kaut ko rādīja. Garām logam, kas atradās mums pretim, ietves malā aizslīdēja neliela laterna: četras horizontālas krāsaina stikla plāksnes veidoja lēzenu, kastei līdzīgu rāmi, un uz plāksnes, kas atradās mūsu pusē, bija uzkrāsots uzraksts «Piektā avēnija».
Ne visai skaļi ieskanējās gongs, zvana mēlīte tikko pieskārās tam, un pagriezies es ieraudzīju, ka priekšā no 55. ielas Piektajā avēnijā iegriežas tumši zaļš vieglais furgons un dodas uz dienvidiem. Drīz vien tas, šķērsojot ietvi un sniega klātu mauru, iegriezās pa labi iebrauktuvē, un mēs varējām redzēt braucēja profilu. Viņam bija varenas ūsas un galvā zila žokejcepure ar taisnu, pilnīgi plakanu nagu; zaļā furgona sānos es ieraudzīju vara gongu, kura skaņu biju pirmīt iz- dzirdis; uz furgona sāniem bija uzraksts ar zelta bur
tiem «Svētā Lūkasa slimnīca». Furgons apstājās līkumotajā braucamajā ceļā. Ēka — tagad mēs to ieraudzījām — bija mums pilnīgi sveša, tā bija liela, ar plašu sānu piebūvi, kas pletās gar Piekto avēniju. Tas, ka slimnīca atrodas šeit, Piektajā avēnijā, man šķita ērmots skats, un es iedomāju cilvēku uz nestuvēm, par kuru rūpēsies garos brunčos ģērbušās māsas un bārdaini ārsti. Klusītēm, lai neizdzird kučieris, es to pačukstēju Keitai. Viņa cieši piekļāvās man un čukstēja:
— Ārsti un māsas, kuri nekad nav dzirdējuši vārdus «penicilīns», «antibiotikas» vai «sulfamīdi».
