Starp diviem laikmetiem полностью

Kad braucām tuvāk pilsētas centram, kas bija laužu pilns, ielas kļuva aizvien dzīvākas un dzīvākas. Cilvēki soļoja pa ietvēm, šķērsoja ielas. Un es lūko­jos laukā uz viņiem sākumā ar bijību, pēc tam ieprie­cināts — uz bārdainiem vīriešiem, kas soļoja, spieķī­šus vicinādami, spožiem cilindriem galvā vai arī tādās kažokādas cepurēs kā manējā, vai arī ar tādiem katliņiem galvā kā vīram, kas sēdēja mums pretim, uz jaunākiem vīriešiem ļoti lēzenos katliņos ar sekliem dibeniem. Gandrīz visiem mugurā bija mēteļi līdz potītēm vai arī īsi mēteļi; šķita, ka puse vīriešu nēsā pensnejus, un vecākie vīrieši, tie, kas val­kāja cilindrus, sastopot paziņas, sveicināja tos, pie­metot spieķīša rokturi pie cilindra malas. Sievietes bija apsējušas ap galvu šalles vai arī nēsāja cepures, kas ar lentēm bija sasietas zem zoda; mugurā tām bija īsas, augumam piegulošas ziemas jakas vai apmetņi; dažas bija apsējušas kašnē un sasprau­dušas tās ar brošu; dažām bija uzroči, dažām cimdi; visām kājās bija kurpes ar podziņām, kuras gan pazibēja, gan atkal pazuda zem garajiem svārkiem.

Jā, tie bija viņi, cilvēki no nedzīvajiem kokgriezu­miem, tikai… šie kustējās. Plīvojošie mēteļi un tērpi, kurus nēsāja cilvēki uz ietvēm un tie, kas šķērsoja ielu mums priekšā, bija šūti no nesen krāsotas drā­nas — sarkanbrūni, pudeļzaļi, zili, spilgti brūni, neiz- balējuši melni, un es redzēju gaismēnu rotaļu, drā­nām noplandot. Redzēju viņu apavu ādu un uzmauk­tās galošas, kas atstāja pēdas šķīdoņa dubļos ielu krustojumos, un viņu elpu, kas mirkli bija saskatāma, kad izplūda ziemas gaisā. Un cauri drebošajam, gra­bošajam omnibusa loga stiklam mēs saklausījām viņu mundrās balsis un dzirdējām kādu meiteni skaļi iesmejamies. Redzot viņu ziemas gaisā piesārtušās sejas, man aiz prieka gribējās iekliegties.

Pa diviem kvartāliem omnibusā jau bija sakāpis kāds ducis cilvēku; viens no tiem, kas valkāja cilin­dru un pensneju, un vēl citi; kaut kur pie četrdesmi­tajām ielām mēs piestājāmies ietves malā, omnibusā iekāpa sieviete un pagāja mums garām pie braukša­nas maksas kastes; viņas garie svārki aizskāra mūsu kājas. Galvā viņai bija ar ziediem izrotāta filca cepure, mugurā vienkāršs melns mētelis, ap kaklu apmesta gara bāli zaļa kašnē; viņas kleitas mala, kas tik tikko pavīdēja zem mēteļa, bija spilgti pur- pursarkana. Sievietei bija gadu trīsdesmit, un, kad viņa pa šauro eju pagāja mums garām, man viņa likās skaista. Bet tad viņas iemestā monēta nošķin- dēja kastē, sieviete pagriezās — mēs ar Keitu sēdē­jām pie pakaļējām durvīm — un apsēdās priekšā. Šo

zīmējumu es uzmetu pēc atmiņas. Tagad skaidri redzēju sievietes seju un ātri novērsu acis, lai viņu neaizvainotu, jo viņas seja bija neskaitāmu baku rētu izvagota, un es atcerējos, ka bakas vēl aizvien ir parasta slimība. Neviens cits nepievērsa sievietei ne mazāko uzmanību.

Mēs pabraucām garām Vindzoras un Servudas viesnīcai, un tad kaut kam, ko sauca par Veco vītolu kotedžu, kā varēja spriest pēc izkārtnes ar gotu bur­tiem; tā stiepās visā ēkas platumā tieši virs durvīm. Tā bija koloniju laika[10] stilā celta koka māja ar logu aizvirtņiem, plašu verandu un nelielām koka kāpnēm, tādām kā pie lauku veikaliem. Mājas priekšā uz iet­ves auga liels koks, gājēji meta ap to līkumu, un, ja Veco vītolu kotedža nestāvēja šeit vēl no tā laika, kad Amerika bija kolonija, tad ēka vismaz izskatījās tieši tāda. No tās pa labi uz šīs pārsteidzošās Piektās avēnijas atradās Henrija Taisona tirdzniecības nams, acīmredzot gaļas veikals.

Keita pieskārās man pie rokas, un es pagriezos. Viņa, pieri savilkusi, skurināja galvu.

—   Saj, man pietiek. Esmu redzējusi pārāk daudz. Es gribētu … kaut kur nolīst un aizvērt acis.

—   Es zinu, es zinu, ko tu domā.

Omnibuss pieturēja ielas malā, es pamāju Keitai, un mēs izkāpām tieši priekšā kādai divriteņu ekipā­žai, kas stāvēja pie ielas stūra. Es atvēru ekipāžas durvis un palīdzēju Keitai iekāpt. Nosēzdamies bla­kus Keitai, es paskatījos uz viņu; viņa bija atmetusi galvu un aizvērusi acis. Kučieris sēdēja ekipāžas aiz­mugurē uz augstas bukas, no kuras varēja redzēt pāri jumtam; tad es virs galvas izdzirdēju troksni un, palūkojies uz augšu, ieraudzīju aizslīdam kādu paneli un atklājam jumtā rnazu vaļēju četrstūri. Pēc brīža tajā parādījās viena acs, puse no otras, no sala sarkans deguns un lielas, noļukušas ūsas.

—   Uz Galveno pastu, — es teicu, tad izņēmu pulk­steni un piespiedu podziņu; vāciņš atsprāga vaļā un atklāja ciparnīcu. Bija gandrīz pieci. — Vai jūs varat aizvest mūs pusstundā?

—   Es nezinu, — kučieris saērcināts teica, uzpliuk­šķinādams zirgam un satverdams grožus. Mēs izbraucām ielas vidū. — Tagad tik daudz braucēju — pie tam dienu no dienas kļūst ļaunāk —, ka es neko nevaru zināt. Pamēģināšu taisni pa Piekto avēniju līdz skvēram; šai laikā tur vēl nevarētu izskatīties pārāk ļauni. Tad pāri Brodvejam, izvairoties no nolā­dētā gaisa dzelzceļa. Piedodiet, mem.