Starp diviem laikmetiem полностью

Arī es atslēju galvu un aizvēru acis; šimbrīžam es biju redzējis pārāk daudz, gandrīz vairāk, nekā spēju panest. Taču, kad panelis jumtā aizvērās, es pasmai­dīju: lai arī daudz kas bija citāds, Ņujorka tomēr palika Ņujorka.

Lēnie pavisam ritmiskie mūsu zirgu pakavu kli- kata-klakata uz cieti nobrauktā sniega un mazliet skaļāki un skanīgāki, kad braucām pa kailiem akme­ņiem, bija nomierinoši, un tāda pati bija vieglā un ritmiskā ekipāžas šūpošanās uz atsperēm. Es sāku atgūties no vienlaikus pārāk daudzajiem iespaidiem un brīžiem pavēru acis.

Tad es tālumā izdzirdu neprātīgu zvanīšanu, kas kļuva skaļāka un skaļāka ar katru sitienu, un, kad bijām šķērsojuši 33. ielu, tā pēkšņi kļuva tik ārprā­tīga, ka stindzināja smadzenes. Keita man blakus sa- lēcas un izslējās taisni. Es pagriezos, lai paskatītos, un ieraudzīju, ka mums tieši pretim drāžas mil­zīgs, baltu zirgu vilkts pajūgs; zirgu krēpes plīvoja, pakavi zibēja; tā bija sarkana ugunsdzēsēju mašīna ar daudzām bronzas detaļām; kučieris pātagoja zir­gus, vienmērīga dūmu strūkla atstāja aiz tās baltu svītru, kāda paliek aiz kuģa. Zvans trakoja, pret bruģa akmeņiem tik zibenīgi un tādā unisonā triecās pakavi, ka to troksnis izklausījās pēc viena piesi­tiena. Kļuva baismīgi, redzot šo dūmus izverdošo briesmoni, kas rēkdams drāzās mums tieši virsū; mūsu kučieris sāka pātagot savu zirgu, un mēs steig­šus aizkratījāmies pāri ielai nost no ceļa. Mēs redzē­jām, ka, sarkanajiem, vietām apzeltītajiem riteņu spieķiem nozibot, ugunsdzēsēji mums aiz muguras aizdrāžas pāri Piektajai avēnijai. Pārējie braucēji pievilka grožus, lai atbrīvotu ceļu. Četrus vai piecus kvartālus tālāk mēs dzirdējām atkal to pašu skaņu, šoreiz dienvidu pusē, un es atcerējos, ka šī ir koka siju, grīdu un sienu pilsēta, kuru apgaismo un apku­rina ar atklātu liesmu.

Visu laiku, kamēr mēs klidzinājām kvartālu pēc kvar­tāla uz priekšu, uz pilsētas centru, satiksme uz ielām kļuva dzīvāka. Tad pēkšņi mūs ar Keitu svieda vienu pret otru. Ekipāža bija pēkšņi apstājusies, sagriezu­sies dubļos sāniski uz bruģa. Tad tā salēcās un sāka atkal braukt uz priekšu, un es, izdzirdis, ka mūsu kučieris lādas, nolaidu logu un izbāzu laukā galvu; troksnis bija neaptverams.

Mēs atradāmies krustojumā, kur Brodvejs šķērso Piekto avēniju, un no Brodveja plūda pajūgu straume, lai pievienotos braucējiem uz Piektās avē­nijas — tas bija tik tikko iespējams — vai arī lai izcīnītu ceļu pāri Piektajai avēnijai, un tas bija gan­drīz neiespējami. Gandrīz katram pajūgam bija četri riteņi, un katrs ritenis bija apkalts ar dzelzi un dau­zījās un dārdēja pret bruģa akmeņiem; katram zir­gam bija četri dzelzs pakavi, kas klaudzēja, un satik­smi neviens neregulēja. Riteņi dimdēja, koks krak- stēja, ķēdes žvadzēja, āda čīkstēja, pātagas plīkšķēja pret zirgu ķermeņiem, cilvēki kliedza un lādējās, un neviena iela, kuru jelkad biju redzējis divdesmitajā gadsimtā, nebija ne uz pusi tik apdullinoši trokšņaina.

Mēs bijām jau pāri Brodvejam un turpinājām savu klikata-klakata pa Piekto avēniju, un es uzsaucu kučierim:

—   Vajadzētu ierīkot gaismas signālus satiksmes regulēšanai.

Viņš pavēra spraugu griestos.

—   Kas tas ir?

—   Vajadzētu gaismas signālus, kas regulē satik­smi, — es atkārtoju, taču kučieris, protams, tikai pablenza uz mani un aizvēra paneli.

Kādu kvartālu tālāk es paskatījos laukā pa logu Keitas pusē un ieraudzīju Pilsētas valdi, un bija tik labi redzēt kaut ko pazīstamu; cs izvilku pulksteni: divdesmit minūtes pari pieciem, mums vēl bija laiks aiziet kājām, un es pieklaudzināju pie jumta.

Mēs gājām uz dienvidiem garām Pilsētas valdei un mazajam parkam tās priekšā. Tad mēs šķērsojām ielu pie lielā Galvenā pasta kantora, kas aizņēma zemes trīsstūri tieši pretim Pilsētas valdei, kur Pārk- rova beidzās pie Brodveja. Nokļuvuši līdz pasta kantora ieejai, mēs ar Keitu uzsmaidījām viens otram: tā bija varen jokaina celtne — no vienas vie­tas logi un dekoratīvas kolonnas piecu stāvu aug­stumā līdz pašam jumtam, uz kura lepojās ar čuguna margām rotāti un dakstiņiem apjumti tornīši, deko­ratīvs kupols un vēl karogmasts, kurā plīvoja garš, smails vimpelis ar uzrakstu «Pasta kantoris».

Iekšā bija flīžu grīda un vara spļaujamtrauki, tumšs koks, slīpēts stikls un gāzes apgaismojums. Mēs ieraudzījām milzīgu paneli ar izrotātām misiņa spraugām vēstuļu iemešanai; pie tām bija uzraksti «Sitija», «Bruklina», «Steitenailenda», «Piepilsētas rajons»[11], kā ari atsevišķas spraugas katram štatam un teritorijai, bez tam vēl spraugas ar uzrakstiem «Kanāda», «Ņūfaundlenda», «Meksika», «Dienvid­amerika», «Eiropa», «Āzija», «Āfrika» un «Okeānija». Aiz šā lielā paneļa gar veselu sienu stiepās tūksto­šiem numurētu privāto pastkastīšu. Bija tikko pāri pussešiem, un mēs ar Keitu nostājāmies viens vienā pusē panelim, otrs otrā un sākām gaidīt.