Man šķiet, ka nākamajās piecpadsmit minūtēs pasta kantorī ienāca vairāk nekā piecdesmit cilvēku un iemeta savas vēstules spraugās. Gandrīz visi bija vīrieši, un Keitas sejā atspoguļojās tāds izbrīns un riebums, ka bija vērts to redzēt: gandrīz katrs vīrietis neapstādamies nomērķēja biezu, brūnu tabakas sulas spļāvienu vienā no vairākiem dučiem spļaujam- trauku, ķas bija izvietoti uz plašās grīdas. Daži bija speciālisti un trāpīja mērķī tieši un ar troksni, pēc tam viņi gāja savu ceļu, izskatīdamies varen iepriecināti un pašapmierināti. Dažiem misējās par pēdu vai vairāk, un tagad, kad mūsu acis bija pieradušas pie vājā apgaismojuma, mēs redzējām, ka, lai kur pamestu acis, grīda no vienas vietas ir piespļaudīta; es redzēju, kā Keita pieliecas, saņem uz augšu svārkus un tur tos krietnas divas collas virs grīdas.
Aizritēja minūte pēc minūtes, mēs gaidījām; cilvēki plūda iekšā un ārā, daudzo vēstuļu spraugu eņģēs iestiprināto misiņa aizvaru čīkstoņa un šķindoņa nekad pilnīgi neapklusa. Es biju pārliecināts, ka Keitai, tāpat kā man, rēgojas zilā aploksne, vienā galā apdegusi, otrā pusē klāta ar kāda cilvēka pēdējiem vārdiem. Vai mēs to atkal redzēsim? Varbūt ne; bija iespējams, ka ta jau iemesta kada vestuļkastite ara, un, līdzko es to iedomājos, tā arī tūlīt jutos pārliecināts, ka tieši tā ir noticis un ka mēs nekad neredzēsim vēstules, kas «bija iemesls, kāpēc Ugunsgrēks iznīcināja visu Pasaul…» nosūtīšanu.
Un tad, kad lielais pulkstenis hallē rādīja desmit minūtes pirms sešiem, viņš ienāca, pagrūzdams smagās durvis. Viņš nāca ātri un mērķtiecīgi; īsts Džons Bulls ar apaļu vēderiņu un melnu bārdu; mans satraukums uzliesmoja tā, ka es vienu mirkli burtiski neko neredzēju. Tieši tā, kā es biju skatījis savā iztēlē, vīrietis tagad nāca pa flīžu grīdu tieši uz mūsu pusi un spalvām apaugušajā labajā rokā turēja garo, šauro aploksni, kas bija zila kā sarkankrūtīša oliņa. Viņa platais cilindrs ar plakano dibenu bija bezrūpīgi atstumts pakausī; atpogātais mētelis no straujās gaitas plīvoja, atklājot pamatīgi izspiedušos vēderu, kas kareivīgi virzījās uz priekšu. Zods bija izsliets, stīvā bārda gandrīz saslējusies stāvus, it kā tās īpašnieks izaicinātu visu pasauli; lūpu kaktiņa bija iekosts cigāra gals, kas pacēla uz augšu viņa lūpu, un tāpēc izskatījās, it kā viņš būtu atņirdzis zobus.
Tas bija iespaidīgs un neaizmirstams vīrs; viņš neredzēja mani, viņš neredzēja nevienu; viņa mazās, brūnās, nežēlīgās ačeles raudzījās taisni uz priekšu, viņš bija iegrimis pats savās domās un rūpēs, apcerēdams, cik svarīgs ir tas, ko viņš pašlaik dara. Un tad mēs redzējām to, ko noskatīties bijām atceļojuši cauri aizgājušajiem gadiem.
Viņš iemeta garo, zilo aploksni misiņa spraugā ar uzrakstu «Sitija», un es uz mirkli ieraudzīju aploksnes priekšpusi. Es redzēju svešādo zaļo marku, kas bija mazliet sašķiebusies uz labo pusi; redzēju to savā atmiņā dzēstu un redzēju īstenībā ērmoti neskartu, redzēju slīpos burtus, atmiņā — vecus un nobrūnējušus, īstenībā — tikko uzrakstītus un spilgti melnus, taču uzraksts bija tas pats: «Endrū Kār- modijam, eskvairam, Piektajā avēnijā 589» … Aploksnes gals, tagad neapdedzis un neatplēsts, pagrūda misiņa aizvirtni uz iekšu, roka, kas turēja vēstuli, plaukstas locītavā pagriezās, iemirdzējās dimanta gredzens. Tad zilā aploksne pazuda, misiņa aizvirtnis vēl brīdi šūpojās; vēstules noslēpumainais ceļojums nākotnē bija sācies.
Vīrs apgriezās uz papēža, ātri devās uz ārdurvīm, un — tas bija viss, ko bijām ieradušies noskatīties, taču mēs nespējām ļaut viņam iziet laukā un pazust uz visiem laikiem, — mēs ar Keitu sekojām viņam.
Mēs izspraucāmies pa durvīm; ārā tagad bija satumsis. Mūsu izsekojamais nogriezās uz ziemeļiem un pa pasta pusi devās atpakaļ pa ceļu, pa kuru mēs bijām atnākuši. Mēs sekojām, vērodami, kā pie katras laternas, kad viņš gāja cauri dzeltenīgajam gaismas aplim, ievizējās viņa cilindrs. Brodvejs aiz ietves malas gulēja gandrīz pilnīgā tumsā, satiksme bija gan vēl trokšņaina, taču stipri pierimusi. Un tagad pajūgi rēgojās tikai kā kustīgas neskaidru apveidu ēnas; no tumsas iznira tikai fragmenti — vai nu dubļiem notašķīta riteņa spieķu vēdeklis pie furgona ass piestiprinātā luktura šaudīgajā gaismā, bet rati, kučieris un zirgs palika neredzami, vai ņirbošās sānu laternas apspīdēts piķa melns karietes sānu liekums ar sudrabotu rokturi, un vairāk nekas. Tumšās ielas viņā pusē veikalu logi un durvis tik tikko iezīmējās vājajā nakts apgaismojumā. Gājēji — man šķiet, pēdējie kantoru darbinieki — steidzās mums garām, un viņu sejas, bālas un gandrīz pagaisušas melnajā tumsā starp laternām, uz mirkli kļuva dzeltenas un skaidras, kad viņi tuvojās un gāja cauri laternu nespodrajiem staru kūļiem. Pa ielas otru pusi soļoja kāds vīrs ar kārti — tumša, neskaidra ēna uz vāji apgaismoto durvju un logu fona — un, pasniedzies lidz katrai tumšajai laternai, ar savas kārts pieskārienu lika rasties gaismai.
