Es jutu, ka Keitas roka piespiežas pie manējās, un, pievilcis to sev tuvāk, es sapratu, kāpēc. ŠI svešādā blāvā un neskaidrā iela, uz kuras vēl pret akmeņiem dārdēja dzelzs, melnā tumsa, kurā vidēja tikai vājas gaismas četrstūri, kvadrāti un konusi, kuru krāsa vien jau bija dīvaina, darīja arī mani nemierīgu. Un tomēr — ak dievs, tikai būt šeit! — manī kaut kas atsaucās uz visu to un uz šo steidzīgo, neskaidri redzamo cilvēku noslēpumu, un es zināju, ka Rūbam Prīnam ir taisnība. Šis ir visvarenākais iespējamais piedzīvojums!
Es paspiedu Keitas roku, turot to cieši pie sevis. Tieši mums priekšā aiz laternas mūsu vīrs pēkšņi bija nogriezies ietves malā un nokāpis uz ielas. Tagad viņš stavēja uz bruģakmeņiem viegli drebošās gaismas lokā; cilindrs uz viņa pakauša spīdēja, vēders bija izspiedies; viņš lūkojās mums garām uz dienvidiem, grozīdams galvu no vienas puses uz otru, nepārprotami izskatīdamies pēc cilvēka, kas nepacietīgi gaida omnibusu.
Mums bija atkal jāpalēnina gaita, taču ines bijām viņam jau gandrīz klāt, kad viņš vēlreiz cieši paskatījās uz dienvidiem, tad nepacietīgi metās uz ietves malu.
— Omnibuss? — viņš pēkšņi ka pārsteigts pie sevis noteica. —- Kāpēc man vēl kādreiz būtu jagaida omnibuss?
Viņš uzkāpa atpakaļ uz ietves. Mēs ar Keitu rau- dzījāmies uz ielu, izlikdamies viņu nemaz nemanām; lagad viņš bija vēl tikai kādu soli mums priekšā. Virs pagriezās un sāka strauji soļot uz ziemeļiem, un mēs apstājāmies, lai ļautu viņam aiziet mums kādu gabaliņu priekšā.
Viņš negāja tālu. Mēs stāvējām un skatījāmies, kā viņš ātri paiet garām kādām četrām vai piecām ekipāžām, kas stāvēja rindā pie nākamās ielas stūra, un apstājās pie pirmās.
— Uz mājām! — viņš enerģiskā balsī priecīgi iesaucās, sniedzoties pēc durtiņu roktura. — Uz mājām un visu ceļu rikšos!
— Un kur tās mājas būtu? — Kučiera neskaidrais siluets pārliecās pār buku, viņa balss skanēja izsmējīgi.
— Gremersijparkā 19, — vīrietis iekāpdams noteica, tad ekipāžas durvis aizcirtās, es dzirdēju, ka kučieris uzklakšķina zirgam, dzirdēju, kā noplīkšķ groži, un noskatījos, kā ekipāža atraujas un ieslīd paretajā pajūgu straumē, pār kuru šūpojās lampas un laternas. Es pievērsos Keitai, bet viņa stingi raudzījās uz ietvi.
Ietves malā telegrāfa staba pakājē, ārpus gājēju ceļa, staba pasargāts, bija saglabājies ovāls neskarta sniega laukumiņš, un tā malā, tieši laternas bālās gaismas aplī, sniegā bija iespiests miniatūrs tā kapa pieminekļa atveids, kurš stāv pie Endrū Kārmodija kapa Džilisā Montānas štatā un kura fotogrāfiju Keita man bija rādījusi.
Keita gandrīz lietišķi nomurmināja:
— Tas nevar būt. — Viņa paskatījās uz mani. — Tas nav iespējams! — viņa atkārtoja, viņas balss pēkšņi kļuva nikna, un es sapratu, ko viņa jūt; kaut cik saprātīgi izskaidrot to bija tik grūti, ka varēja vai prātu zaudēt, un es pamāju ar galvu.
— Es zinu, — es teicu. — Bet te tas ir.
Un tur tas vēl aizvien bija; mēs pieliecāmies, lai to apskatītu. Mēs nespējām darīt neko citu kā tikai blenzt uz nospiedumu sniegā; taisnstūrveida pamats, taisni sāni, augšdaļa pilnīgi noapaļota tā, kā karikatūristi zīmē kapa pieminekļus, un vidū zīmējums,
kuru veido daudzi sīki punktiņi — aplī ietverta deviņ- staraina zvaigzne.
Kad es pacēlu acis, ekipāža bija sen aizbraukusi, pazudusi tumsā starp citicm pajūgiem. Es stāvēju un samiegtām acīm stingi vēros uz priekšu, taču neskatījos pakaļ ekipāžai. Pirms kādas sekundes es Brodveja satiksmes dzelžainajā troksnī zemapziņā biju izdzirdis pazīstamu troksni, un tagad es sapratu, kas tas bija.
— Keita, vai tu negribi iedzert kādu malciņu? Pie kamīna?
— Jā, ak dievs, jā! — viņa iesaucās.
Es paņēmu Keitu zem rokas, un mēs pagājām kādus sešus jardus uz priekšu līdz stūrim. Ielas viņā pusē viens no apgaismotajiem laternu uzrakstiem vēstīja «Brodvejs», otrs — «Pārkpleisa». Un kādu kvartālu tālāk uz rietumiem Pārkpleisā es ieraudzīju, no kā ceļas pazīstamā klaboņa. Trīs šaurie, augstie logi bija sarkanīgi apgaismoti, pazīstamais smailais jumts melnēja pret nakts debesīm. Te, aptupusies augstāk par ielu, ka vecum vecs draugs stāvēja gaisa dzelzceļa stacija.
Kad gājām augšā pa kāpnēm, man pat to dzelzs apkalums šķita brīnum pazīstams. Es zēna gados bieži biju ciemojies Ņujorkā un daudz reižu braucis ar gaisa dzelzceļu. Un tagad, atkal iegājis mazajā stacijā, es ieraudzīju kailās, izdilušās dēļu grīdas, rievainās koka sienas un uz āru izbīdīto tūkstošiem roku noberzto un nopulēto koka plauktiņu zem naudas maiņas kioska lodziņa. Uz grīdas stāvēja spļau- jamtrauki, un staciju apgaismoja viena pati petrolejas griestu lampa ar skārda abažūru. Taču pat pustumsa šķita pazīstama; līdz piecdesmitajiem gadiem biju redzējis tieši tādas pašas stacijas kā šī.
ĪGI
Es iebīdīju divas 5 centu monētas pa pusmēness veida atveri zem dzelzs restēm, kas mani šķīra no
n ii.i
