No rīta es brokastoju viens, visi citi pansionāri bija aizgājuši. Es biju gulējis gultā, klausīdamies, kā viņi iet uz halli, pēc tam lejā pa kāpnēm, visi gandrīz reizē, tikai dažas minūtes cits pēc cita. Pēc tam es apģērbos, nosēdos pie loga un nogaidīju, kamēr redzēju, ka arī Pikerings patiešām aiziet.
Iegājis viesistabā, cs pamanīju, ka tā ir iztīrīta un putekļi noslaucīti; pametis acis uz logiem, redzēju, ka tie ir pavisam dzidri un tīri; ledus un zīmējumi bija noslaucīti vai nomazgāti. Pa stiklu uz augšu sāka līst jauna ledus kārtiņa. Iedams uz ēdamistabu, atkal sāku prātot, vai es būtu varējis izvairīties no pagājušās nakts starpgadījuma. Nē, un tagad dienas gaismā es secināju, ka nebija nemaz tik ļauni, kā biju iedomājies. Vīrietis, kas ir tik greizsirdīgs, ka viņu var satracināt nejauši sastapts svešinieks, droši vien bija tā izdarījies jau ne reizi vien un arī turpmāk izrīkosies tāpat. Es īstenībā nemaz nebiju iejaucies pagātnē; ja nebūtu pa kājām gadījies tieši es, kaut kas tamlīdzīgs katrā ziņā būtu noticis agrāk vai vēlāk ar kādu citu.
Es apsēdos pie lielā ēdamistabas galda, un krustmāte Ada, kas, man šķiet, bija gaidījusi mani, ienāca no virtuves. Viņa apsveicinājās ar mani ļoti mīļi un sirsnīgi, apjautādamās, kā es esot gulējis un vai esot apmierināts ar istabu. Tad, vēl aizvien smaidīdama un baidīdamās mani apvainot, viņa pateica, ka šis esot vienīgais rīts, kad es varot dabūt brokastis pēc astoņiem; es atbildēju, ka vai nu nākšu agrāk, vai arī iztikšu bez brokastīm.
Krustmāte Ada pasniedza man ceptu cūkgaļu, ceptas olas, grauzdētas maizītes ar trim dažādiem ievārījumiem, kafiju un «Times» rīta izdevumu.
Atšķīris «Times», sāku ēst. Mani saistīja raksts ar nosaukumu «Arhibīskapa Persela parādi». Nezināmu iemeslu dēļ — likās, ka rakstu drukā turpinājumos — arhibīskapam Perselam bija pieci tūkstoši kreditoru, kuri apgalvoja, ka viņš tiem esot parādā četrus miljonus dolāru. Esot izredzes apmierināt kreditoru prasības, ja zināms skaits «dievnamu tiks… pārdoti tam, kas vairāk solīs». Kardināls Makloskijs šķita pagalam samulsis, nemaz nerunājot par draudzēm, un «Tirnes» rakstīja: «Lieta tagad ir sagatavota iztiesāšanai un būs viena no visinteresantākajām prāvām amerikāņu jurisprudences vēstulē», un es arī domāju gluži tāpat.
Ēzdams grauzdēto maizi un piedzerdams kafiju, lasīju kāda Makrīrija sludinājumu par «vakartērpiem piemērotiem vuāla audumiem dažādos krāsu toņos: baltā, krēma, gaiši zilā, ziloņkaula un sārtā»; lejā nonāca Džūlija un, ejot cauri ēdamistabai uz virtuvi, novēlēja man labrītu, un, kad viņa ienesa savas brokastis, man bija laiks viņu apskatīt. Mati Džūlijai šodien bija sapīti galvasvidū saspraustā vaļīgā bizē, un man likās, ka viņa ir pat mazliet uzkrā- sojusies vai vismaz pūderējusies. Pamanīju, ka viņa saģērbusies iziešanai: mugurā viņai bija brīnišķīga violeta samta kleita, svārki priekšpusē bija sarafeti un tieši zem jostas vietas rotāti ar gaiši violetu lenti, kura droši vien bija kādas astoņas collas plata. Un vēl kleitai bija turnīra.
Varbūt izklausās, ka kleita bija smieklīga, bet tāda tā nebija; jāatzīst, ka Džūlija izskatījās neatvairāma, un, kad viņa nosēdusies paņēma savu salveti un uzsmaidīja man, es jutu, ka man aizraujas elpa un karstas tirpas noskrien pa visu augumu, un var jau būt, ka vakar vakarā Džeiks Pikerings nemaz tik traki nebija kļūdījies. Es varēju pasmaidīt par sevi, bet tikai tad, ja skatījos uz šīs meitenes pievilcību no akadēmiskā viedokļa, norobežojot viņu no sevis un atceroties, ka manai sajūsmai nav nekādas nozīmes— pēc pāris stundām es būšu jau projām.
— Es skatos, ka jūs pētāt sludinājumu lappusi, — Džūlija uzsāka sarunu.
Biju izlēmis, ka būs labāk, ja aizlasīšos no mājas uz visu priekšpusdienu, tāpēc, tikai lai kaut ko atbildētu, atteicu:
— Jā, man būtu jāiegādājas šis tas no apģērba.
Viņa pasmaidīja.
—• A! Tad jau jus būsiet īsts švīts! Es jau pamanīju, ka līdzi paņēmis jūs daudz vis neesat.
Es nespēju novaldīties, neatbildējis:
— Lielākā daļa manu drēbju šeit izskatītos diezgan ērmotas. Varbūt jūs varat ieteikt man kādu labu veikalu?
Ar grauzdēto maizīti rokā Džūlija piecēlās, pārnāca galda manā pusē un sāka šķirstīt avīzi, vērīgi pētīdama sludinājumus; es pa to laiku atgāžos krēslā un vēroju viņu. Džūlija kustējās graciozi, pirksti veikli un akurāti šķirstīja avīzi.
Visi sludinājumi bija vienslejīgi un parastajā salikumā.
209
— Lūk, — Džūlija teica, ar pirkstgalu pieskardamās vienam no sludinājumiem, — pie Meikija pārdod dažādus vīriešu apģērbus. Jūs varat iet arī pie Rodžera Pīta.
M <115
Viņa pagriezās, lai paskatītos uz mani; brīdi mūsu sejas bija tik tuvu, ka tas šķīra tikai pāris collu, un Džūlija steigšus izslējās taisni.
— Viņiem ir pavisam jauns un liels veikals, — viņa piemetināja, dodamās atpakaļ uz savu vietu pie galda, — tur jūs droši vien dabūsiet visu nepieciešamo.
Viņas balsī ieskanējās vēsa, noraidoša nots, un man šķita, ka saprotu, kāpēc: vīrieša apģērbs bija pārāk intīms temats, lai par to ilgstoši sarunātos.
