— Okei, es pamēģināšu pie Rodžera Pīta.
Kā es biju pamanījis vakar vakarā, jau toreiz lietoja teicienu «okei». Es paņēmu savu tasi, lai izdzertu pēdējo kafijas malku un izbeigtu sarunu par šo tematu.
Kad pacēlu tasi, Džūlija ieraudzīja manu roku. Šorīt tā vairs nebija tik sarkana, bet pie pirkstu kauliņiem tā bija saspiesta zili melna un sapampusi vēl vairāk nekā vakar vakarā. Džūlija skatījās uz roku, taču neteica ne vārda, man šķita, ka viņa zina vai vismaz ir uzminējusi iemeslu. Var būt, ka Pikerings tāpat bija uzvedies jau arī agrāk. Džūlijas seja pietvīka. Vienu mirkli nezināju kāpēc, tad pamanīju viņas acis: Džūlija bija saniknota.
— Vai jūs zināt, kur atrodas Rodžera Pīta veikals? — viņa pavisam mierīgi pajautāja.
Varēju tikai atbildēt, ka man nav ne jausmas.
— Tas atrodas uz Brodveja un Prinsstrīta stūra, pretim Metropolitēna viesnīcai, bet, ja jūs nekad agrāk neesat bijis Ņujorkā, nevarat arī zināt, kur tas ir.
Tas bija taisnība, vismaz es nezināju, kur atrodas Prinsstrīta, un, protams, nekad nebiju dzirdējis par Metropolitēna viesnīcu. Es papurināju galvu. Džūlija piecēlās.
— Labi, man jāiet uz Dāmu Jūdzi, — viņa teica, — un es jūs aizvedīšu.
Es saku strauji purināt galvu, meklējot iemeslu, lai varētu atteikties, un viņa brīdi vēroja mani, tad klusi pajautāja:
— Vai jūs raizējaties Džeika dēļ?
— Nē, Džeiks man nerūp, bet viņš apgalvoja, ka jus esot viņa saderinātā.
— Ja. — Džūlija ar sastingušu skatienu vērās man garām. — To pašu viņš ir sacījis arī agrāk. — Viņa atkal paskatījās uz mani. — Bet es viņam pateicu, ka nebūšu neviena vīrieša saderinātā, iekams pati to neapliecināšu. Un to es vēl neesmu darījusi. — Viņa piegāja pie skapja gaitenī. — Vai jūs nāksiet?
Apzinājos, ka neatteikšos, lai viņa nedomātu, ka esmu nobijies no Džeika. Un, ja es grasos piekrist, tad tam jāskan pārliecinoši.
— Dieva vārds, iešu, — es teicu tādā stilā, kādā ne vienu reizi vien biju dzirdējis runājam vakar vakarā, un gāju augšā pēc cepures un mēteļa. Savā istabā es no ceļa somas izņēmu mazo zīmēšanas blociņu un paris zīmuļu — vienu cietu, otru mīkstu. Tualetes galdiņa spogulī es ieraudzīju pats savas kustības un ātri palūkojos uz seju. Tā izskatījās apmierināta un satraukta, jūtas ignorēja loģiku; es paraustīju plecus — notikumi bija mani satvēruši un nesa uz priekšu, un, ja es nekā nevarēju glābt, tad vismaz vajadzēja izbaudīt tos.
Džūlija mani gaidīja hallē puķēm rotātā mazā cepurītē, kas bija sasieta zem zoda, tumši zaļā mētelī ar apmetni, uz vienas rokas uzmaukusi niecīgu melnu kažokādas uzrocīti. Izdzirdusi manus soļus, Džūlija pavērās uz augšu un pasmaidīja, izskatīdamās ļoti skaista, un es varēju tikai pavīpsnāt un nogrozīt galvu.
ii*
211
Lai dievs mums piedod, ko gan Ņujorka pa šiem gadiem ir zaudējusi! Mēs gājām uz ziemeļiem, uz 23. ielu. Džūlija bija dedzīga 1111 satraukta, viņa
gatavojās parādīt man pilsētu, un tas viņai sagādāja prieku. Es jutos aizkustināts, jo Džūlija izskatījās tik nevainīga. Pie 23. ielas mēs nogriezāmies uz rietumiem, uz Medisonskvēru un devāmies uz Brodveja un Piektās avēnijas stūri, kur, kā Džūlija teica, sākoties Dāmu Jūdze. Pēkšņi es iesaucos: — Ai! — Tā bija nevilša prieka izpausme par ieraudzīto. Džūlija pagrieza galvu, lai ieskatītos man seja, smaidīdama par sasniegto efektu.
Kad dzīvoju un strādāju Ņujorkā, Mcdisonskvērs man nozīmēja ļoti maz: saules izdedzināts, ar rūsganu zālīti apaudzis tukšums, parka soli un takas vasarā bija pamesti, tikai pusdienas laikā parkā sa- lasījas biroju darbinieki un nomākti tur iebaudīja no papīra maisiņiem izkravāto lenču, citā laikā parks bija pavisam vientuļš, tur manīja tikai dažus vārgus vecīšus un vecītes. Ziemā parks bija vēl netīrāks, tukšāks un pavisam pamests. Un, vienalga, kāds gadalaiks bija, naktīs cilvēki gluži automātiski no tā izvairījās tāpat kā no visiem citiem Ņujorkas parkiem. Ja nu vienīgi parks sagādaja atvieglojuma sajūtu kā tukša vieta tur, kur visapkārt jūdzēm tālu starp augstu celtņu sienām stiepās ielas tik šauras kā gaiteņi. Šķita, ka tam nav nekādas citas vērtības vai nozīmes, tā bija garlaicīga vieta, tur nebija neka iepriecinoša.
