Bet, ieraugot skvēru tagad, es aiz prieka iesaucos — tas bija dzīvs un jautrības pilns. Zem ziemīga- jiem kokiem un vēl degošajām laternām draiskojās neskaitāmi bērni: meitenes cepurītēs, pār kurām bija pārsietas šalles; zēni mazās, taisnstūrainās aitādas cepurītēs ar ausu sildītājiem; meitenes un zēni vilnainās skotu cepurītēs ar pušķiem, rūtainam lentēm un aukliņām uz muguras; zēni miniatūros uzvalciņos ar garām biksēm, aptinusies biezus, siltus kaklautus; meitenes garos, pinkainos kažociņos. Kājās visiem bija vai nu puszābaki, vai kurpes ar podziņām, daudzām meitenēm bija spilgti svītrotas zeķes, dažām arī mazi uzrocīši. Tie bija ērmoti ziemas ģērbi, tomēr tos valkāja bērni, kas skraidīja pa sniegu, krita, pikojās, vilka cits citu augstās koka kamaniņās, kuru slieces graciozi izliecās uz augšu un beidzās ar orna- mentālu putna galvu; citi, nometušies uz vēdera, vizinājās zemās kamaniņās ar koka sliecēm. Pa celiņiem pastaigājās auklītes, ģērbušās gluži kā žēlsirdīgās māsas, un stūma zīdaiņus ratiņos ar lieliem riteņiem, kuriem bija koka spieķi. Un pieaugušie lēnām pastaigājās, tikai pastaigājās pa Medisonskvēru; sniegs un ziema sagādāja viņiem prieku, un šķita, ka būt ārā ir jau izprieca pati par sevi. Suņi, dzestraja gaisā un sniegā uzbudinājušies, rēja, plosījās, valstījās un slējās pakaļkājās. Un visapkārt šim dzīvajam, kustīgajam skvēram visspožākajā parādē, kādu vien var iedomāties, ripoja ekipāžas.
Karietes nebija tikai melnā krāsā vien. Bija arī brīnišķīgas tumši sarkanbrūnas, sulīgi olīvzaļas; vienas karietes korpuss bija krāšņā kanārijdzcltenā krāsā, bet riteņi un spārni spīdoši melni. Lielākā daļa kariešu bija slēgtas, tomēr bija arī vaļējas, un Džūlija man pastāstīja, kā sauc dažas no tām: Viktorija, lando, puskariete, faetons, vieglā kariete. Kučieri bija tērpušies livrejās, viņu cilindros rotājās gaismas atspīdums, nospodrināti zābaki un baltas bikses rēgojās zem mēteļiem ar sudraba pogām; dažiem mēteļu krāsa bija saskaņota ar karietes krāsu. Ne vienai vien karietei aizmugurē sēdēja sulainis, dažām pat divi, sakrustojuši rokas diženā laiskumā.
Un slaidi un brīnišķīgi zirgi dižajās, to iejūgi un spoži nosukātie ķermeņi spīdēja, galvas bija augstu izslietas, krēpes sapītas, kājas tie cēla līdz krūtīm; daudzi zirgu pāri bija saskaņotas krāsas — melni, brūni, pelēki, balti. Un karietēs sedeja dāmas, kas prata ieturēt stilu, visgreznākās un visaizraujošākās sievietes, kādas biju redzējis. Vispirms karietēs aplaidušas pāris apļu ap skvēru, — tā stāstīja Džūlija, — dāmas braucot iepirkties Dāmu Jūdzē — Brodvejā.
Mēs piegājām tuvāk, un es aiz prieka sāku smaidīt, redzēdams sievietes, kuras itin nemaz nelīdzinājās tām, kas, vairīdamās no skatieniem, sēž savilkušās un noslēpušās, gandrīz vai pazudušas dziļajos dārgo, garlaicīgo automašīnu sēdekļos, kuras vada vienkārši ģērbušies šoferi. Sīs dāmas sēdēja izslējušās un uz priekšu paliekušās, smaidīdamas un izrādīdamas sevi aiz vizošajiem stikliem, un izskatījās karaliskas un pašapmierinātas. Neko līdzīgu es Ņujorkā nekad nebiju redzējis. Es uzsmaidīju Džūlijai un teicu:
— Tā ir Parīze!
Džūlija smaidīja, un viņas sejā atspoguļojās mans satraukums, tomēr viņa pakratīja galvu.
■— Nē, tā nav Parīze, — viņa lepni sacīja, — ta ir Ņujorka.
— Cik gara ir Dāmu Jūdze?
— Līdz 8. ielai. — Tad viņa noskandēja: — No Astotās uz leju vīri rauš, no Astotās uz augšu sievas šķiež. Tā dzīvo šai lielajā pilsētā no 8. ielas uz augšu un no 8. ielas uz leju!
Un man gribējās viņu noskūpstīt. Dubultajā kariešu rindā pavērās sprauga, es saķēru Džūliju aiz rokas, un mēs metāmies pāri Medisona avēnijai uz Medisonskvēru. Starp it kā uzzīmētajiem koku zariem es tālu pāri skvēram uz ziemeļiem ieraudzīju kaut ko redzētu, bet varbūt man tikai tā likās. Kāda celtne, nē, īstenībā tā nebija celtne, tas bija kas cits, gandrīz pazīstams. Mēs sākām iet pa kājceliņu, kas aizvijās uz ziemeļrietumiem, un es, acis piemiedzis, grozīju galvu no vienas puses uz otru, pūlēdamies saprast, ko īsti redzu starp kokiem un kustīgajiem cilvēkiem uz takas mums priekšā.
tad bijām pārskrējuši pāri ielai, es paturēju Džūlijas roku savējā. Es apstājos tik strauji, ka parāvu viņu aiz rokas, apgriezdams ar seju pret sevi. Es stāvēju pārsteigts un nekustīgs, stīvi blenzdams pāri skvēram. Tagad es apjēdzu, ko redzu, bet — tas nebija iespējams.
Tas, ko es redzēju aiz takas, cilvēkiem, soliem, sniega un vēl aizvien degošajām laternām, nevarēja atrasties tur, un tomēr tas stāvēja tur. Un es pagriezos pret Džūliju ar vaļēju muti, pacēlis roku, lai norādītu uz to.
— Tā ir roka, — es stulbi iesaucos, un kāds vīrietis pagriezās, lai mani apskatītu, kad es gandrīz kliegšus iekliedzos: — Mans dievs, tā ir Brīvības statujas rokat
Es novērsos no Džūlijas un atkal stingi skatījos pāri skvēram.
