Mani nebūtu pārsteidzis pat tas, ja pa to brīdi, kamēr skatījos sānis, roka būtu izgaisusi, taču tā vēl aizvien bija turpat, neiespējami, taču roka bija tur. Medisonskvēra rietumu malā stāvēja Brīvības statujas izstieptā labā roka un turēja aizdegto brīvības lāpu augstu pāri visapkārt augošajiem kokiem.
Es nespēju tam ticēt. Es steidzos, cik ātri spēju, gandrīz vai skrēju. Biju paņēmis Džūliju zem rokas, un viņa, manas spēcīgās ziņkāres samulsināta, turējās man blakus. Mēs bijām jau klāt pie rokas un apstājāmies, es atmetu galvu atpakaļ, lai varētu saskatīt milzīgo roku tur augšā; tā izauga no taisnstūraina akmens pamata. Es nekad nebiju iedomājies, ka tā ir tik liela; roka bija gigantiska, apakšdelms bija milzīgs un beidzās ar dūrē samiegtu labo plaukstu; nagi bija tik lieli kā vēstuļpapīra lapa, un milzīgā vara lāpa, kuru bija satvērusi šī roka, bija trīsstāvu mājas augstumā. Tālu augšā, noliekušies pār izrotātajām margām, kas lāpas augšgalā aptvēra liesmas pamatu, stāvēja cilvēki un skatījās leja uz mums.
— Brīvības statuja, — es čukstēju Džūlijai, kas skeptiski smīnēja. — Brīvības statujas roka!
— Ja! — Samulsusi un uzjautrināta viņa mani izsmēja. — Tā jau labu laiku kā atvesta uz šejieni no Simtgadu atceres dienas izstādes Filadelfijā.
— Nu, es gan paredzu, ka uzstādīs! — es sacīju varen enerģiski un pārgalvīgi. — Un es teiktu, ka īstā vieta tai būtu Bedlo salā.
Es atkal iepriecināts apskatīju roku; šī nebija tā novecojusī un nosūbējusī zaļā, kuru biju paradis redzēt. Roka bija jauna, varš vēl bija vara krāsā un tik tikko sāka zaudēt spīdumu; palsā ziemas saule atmirdzēja no pirkstu kauliņiem, izrotāto margu augšējās malas un no viena lāpas sāna.
Mēs uzkāpām augšā rokā pa mazām vītņkāpnēm iekšpusē, spraukdamies garām cilvēkiem, kas nāca lejup, un izgājām uz apaļas platformas, kas aptvēra lāpas pamatni. Es skatījos pāri Medisonskvēram, šim brīnumainajam, priecīgajam, ziemīgajam skvēram, skatījos pāri ūsainā, milzīgā satiksmes policista ķiverei uz vēl neesošās Flatiron Building pusi; skatījos lejā uz šauro Piekto avēniju, uz svešum svešo Brod- vēju, un pēkšņi man bija jāpiever acis, jo tajās sūrstēja patiesas asaras aiz gandrīz neapvaldamā satraukuma par to, ka atrodos šeit.
Dāmu Jūdze bija gara, kvartāls aiz kvartāla. Pie milzīgo, mirdzošo veikalu ieejām drūzmējās sievietes •— gan tādas, kādas bijām redzējuši skvērā, gan arī vēl daudzas citas — gan bagātas, gan nabagas, gan jaunas, gan vecas. Skatlogi bija zemi —to apakšmala tikai kādu pēdu virs zemes, daudzus līdz pusei aizsargāja nospodrināti misiņa stieņi, un tāda piesardzība bija vietā. Sievietes pie dažiem skatlogiem stavēja cieši cita pie citas, apskatot izstādītās preces, un, līdzko viena aizgāja, kāda cita jau parasti gaidīja aiz tās, lai iesprauktos atbrīvotajā vietā.
Satiksme uz ielas bija fantastiska, mēs gājām lēnām — burzmā vienīgi tā varēja tikt uz priekšu. Zēni cīnījās pret gājēju drūzmu kā zivis pret straumi, iespiezdami rokā katram, kas ņēma pretim, reklāmas lapiņas; vīrieši un sievietes, lēni pastaigādamies vai stāvēdami pie kādām durvīm, pārdeva visu, ko vien var iedomāties, un vēl krietni daudz ko tādu, ko nemaz nevar iedomāties. Redzēto daļēji ilustrē pēc pastaigas uzmestās skices.
Kad devāmies pāri ielai uz Jūnjonskvēra pusi, tā ziemeļu galā bija novietojies «vāciešu pūtēju orķestris» — kā to dēvēja Džūlija —, kurā bija pieci muzikanti. Viņi spēlēja labi, patiešām labi, un, kad gājām viņiem garām, pārējie apklusa un tikai trompetists uzstājās ar veselu virkni solo trilleru, un tie skanēja lieliski. Es iemetu vairākas monētas filca cepurē, kas ar dibenu uz leju gulēja pie muzikantu kājām.
Džūlija ziņkārīgi paskatījās uz mani un jautāja:
— Kā jūs zinājāt, kas tas ir?
— Ko zināju?
— Ka tā ir Brīvības statujas roka.
Mirkli nezināju, ko atbildēt. Ka es varēju to zināt?
— Es redzēju tas fotogrāfiju.
Vina manu atbildi neapšaubīja.
— 'Kur?
Nu, kur gan es būtu varējis to redzēt?
— Kādā «Frank Leslie's Illustrated Newspaper». Es tikai nezināju, ka tā ir šeit, Ņujorkā.
Viņa pamāja ar galvu un savilka pieri grumbās.
— Fotogrāfiju?
— Jā, protams. Esmu pārliecināts, ka gravējums bija izgatavots tieši pēc fotogrāfijas.
Džūlija apmierināta palocīja galvu. Es iesaucos:
— Paskatieties!
Es gan gluži labi nezināju, uz ko īsti viņai vajadzētu skatīties, taču sarunas temats bija mainīts. Es ieraudzīju nelielu cilvēku pūlīti pie kāda veikala loga un ar roku norādīju uz to. Mēs piegājām klāt; tā bija
