juta ziemas saltumu, — es sēdēju kopā ar Baironu un Fēliksu, un mēs lasījām «Evening Sun», sadalījuši tā lapas savā starpā; Fēlikss priecājās, ka biju lietojis viņa fotoaparātu, un noteikti atsacījas ņemt naudu par platēm, kuras es biju izniekojis, teikdams, ka pēc vakariņām tās attīstīšot un nokopēšot. Nonāca leja Moda Torensa un beidzot arī Džeiks; krustmāte Ada un Džūlija ēdamistabā klāja galdu. Kamēr prātoju, kā lai tieku galā ar to, kas man jāizdara, Džūlija divas reizes pieķēra mani skatāmies uz viņu.
Es sāku skaisties. Skatīdamies uz Džeiku, kas sēdēja pie lielās niķeļa plāksnēm klātās krāsns un lasīja avīzi vai vismaz centās to darīt — viņš visu laiku šad tad pacēla acis, it kā viņam būtu grūti nosēdat mierā, rauca pieri un divas reizes aplaizīja lupas, — es zināju, ka neatļaušu, neatļaušu viņam precēt Džūliju. Un es nezināju, kā to panākt.
Pusdienojot viņš sēdēja pie galda man gandrīz
tieši pretim, un man gribējās viņam iedzelt, gribējās viņu izsmiet; es nevarēju no tā atturēties. Un es teicu patiesību:
— Es šodien biju Centrālajā parkā, — un tad meloju: — Sarunājos ar kādu cilvēku, kuram šķita, ka viņš mazliet agrāk esot redzējis inspektoru Bērnsu, kas braucis cauri parkam. Izklausījās, it kā viņš būtu redzējis, — es gandrīz pateicu «kādu slavenību», taču pēkšņi sāku šaubīties, vai tādu vārdu jau lietoja, — ievērojamu personu. Kas ir šis inspektors Bērnss?
Tas iedarbojās patiešām vareni: Džeika mute sakniebās tik cieši, ka ūsas un bārda saplūda kopā; kad viņš uzmeta man skatienu, viņa acis bija nežēlīgas. Kā parasti notiek, kad mēģina darīt ko zemisku un gūst panākumus, es neizjutu nekādu lielo triumfu, jutos mazliet nekrietns un negodīgs, man nepatika mana rīcība, tomēr man tika arī savs prieciņš. Jo
temats visus ieinteresēja; vismaz trīs atbildēja reizē, bija acīm redzams, ka vārdiem «inspektors Bērnss» piemīt varens spēks.
Tas cilvēks! — iesaucās krustmāte Ada, un viņas acīs uzliesmoja nepatika.
Moda kaut ko nomurmināja, es sadzirdēju tikai vardu «apkaunojoši».
Bairons teica:
— Nu labi, es jums pastāstīšu. Iespējams, ka Bērnss ne vienmēr turas pie likuma burta. — Bairons bija nolicis nazi un dakšiņu, pārliecies pāri galdam un likās ieinteresēts pats savos vārdos. — Bet jūs nevarat noliegt, ka viņš gūst panākumus! Viņš ir iebaidījis garnadžus! Un banku aplaupītājus. Vai tā nav, Džeik?
Džeiks bija paņēmis cigāru, un, kaut gan viņš to pie galda neaizkūpināja, sēdēja, to košļādams un valstīdams mutē, pat neizlikdamies, ka turpina ēst. Viņš neatbildēja Baironam, tikai pamāja ar galvu.
— Viņš ieviesa pratināšanā «trešo pakāpi», — Fēlikss man stāstīja, cenzdamies parādīt savas zināšanas.
— Tas nu gan viņam godu nedaraI — krustmāte Ada iesaucās.
Moda bailīgi pavaicāja:
— Tas nozīmē, ka sit cilvēkus, vai ne?
Džūlija nebija bildusi ne vārda; es paskatījos uz viņu un redzēju, ka viņa mani novēro; acis viņai bija ziņkārīgas un domīgas. Man iešāvās prātā, ka viņai varbūt radusies kāda nojausma, kāpēc es uzsāku sarunu par Bērušu. Es tikai uzsmaidīju viņai — ja tā, jo labāk, un es neko nenoliegšu.
— Ai nē, — Bairons atbildēja Modai. — Vismaz tas nav viss, ko nozīmē trešā pakāpe. Nedomāju, ka inspektors kautrējas iekaustīt kādu, ja zina, ka tas ir vainīgs. Un kāpēc gan ne? Man šķiet, ka pret šādu rīcību nedrīkstētu būt nekādu klīrīgu iebildumu. Vai
jūs gribētu, lai viņš palaiž brīvībā noziedznieku, kas apdraud sabiedrību, tikai tāpēc, ka trūkst kaut kādi nieka pierādījumi? Sis vīrs nav nekāds teļapakausis, viņš ir vispieredzējušākais policists pilsētā! Tiesa, viņš nejūt nekādus sirdsapziņas pārmetumus un bieži pārkāpj savas pilnvaras. Un ir zināms fakts, ka viņš pieņem ja nu ne naudu, tad akcijas un obligācijas, kā arī slepenu informāciju no Volstrīta miljonāriem, ar kuriem draudzējas. Runā, ka tā viņš esot iedzīvojies mantā. Bet mums par viņu jādomā kā par labu virs- seržantu: ja viņš savu rotu komandē kā nākas, nevajag pārāk sīki interesēties par metodēm, ar kurām viņš to panāk. Un, ja viņš saņem kādu nieku blakus peļņas, kas nav paredzēta likumā, tas ir tikai pareizi un pelnīti, jo kāpēc gan citādi viņam būtu tā jānoņemas? Vai esat dzirdējis, kā Bērnss atklāja Ungera slepkavu?
— Jā! — Fēlikss iesaucās, tik dedzīgi vēlēdamies
izstāstīt šo gadījumu, ka Bairons pasmaidīja un noteica:
— Nu, Fēliks, izstāstiet to!
